Mammmu/tēti, es Tevi mīlu!

Pietiekoši bieži saku mammai, ka mīlu viņu. Ne katru dienu vai nedēļu, taču pietiekami bieži cenšos.

Par nožēlu jāsaka, šķiet, ka nekad šos trīs vārdus neesmu nevienam teikusi. Varbūt vienīgi mammai, kad biju ļoti maziņa, bet neatceros. Pati gan dzirdu diezgan bieži, no mammas, no radiem, arī no draugiem. Vienreiz mūžā arī no savas pirmās mīlestības, bet pati šos vārdus vienkārši nespēju pateikt. Vispār esmu tāda, kura nespēj jūtas izteikt ar vārdiem, nesanāk, nemāku, bet ceru, ka tie, kurus mīlu, to paši labi zina. Ir gribējies pateikt mammai, bet vienmēr kaut kas attur, vienkārši nenāk laukā tie vārdi, bet ceru, ka kādu dienu spēšu...

Es laikam nekad nevienam tā nopietni to neesmu teikusi. Varbūt, kad biju pavisam, pavisam maza un neatceros.

Kad biju maza, tad teicu mammai un diezgan bieži, varbūt pat katru vakaru pirms miega. Bet kādā brīdī beidzu to teikt un vēl joprojām neesmu sākusi atkal izrunāt šos vārdus. Neesmu arī teikusi ne draugiem, ne citiem radiniekiem. Laikam neesmu tas cilvēks, kas tic mīlestībai, lai varētu ko tādu pateikt.

Katru dienu vairākas reizes dienā to saku savam bērnam.. un viņš man arī!

tētim nekad mūžā neesmu teikusi. mammai kādu reizi mēnesī pasaku :)

bet vispar jau mīlestība ir darbi, ka rūpējas, lai nekā netrūktu utt..ka vienmēr var paļauties ..tā jau ir tā mīlestība un jāpiekrīt , ka tas ir svarīgāk, nekā -piemēram, cilveks 3x dienā skandina , ka mani mīl, bet kad paprasu palīdzību nav laika vai kāda cita problēma rodas. tad kam tie vārdi?

nevarētu sevi iedomāties kaut ko tādu sakām .. :)

Nevienu reizi neesmu teikusi to ģimenes locekļiem, varbūt bērnībā, un tāpat to neatceros.

Brālim nekad. Mums vsp tāda mode viens par otru kko pajokot,bet ne ļauni.

Vecākiem nekad mūža neesmu teikusi un neteikšu.

Mēs ģimenē to īpaši nesakām, kas īstenībā mani skumdina. Gribēto visiem saviem mīļajiem to pateikt, bet kaut kā nevaru pārkāpt pāri tam. Bet nu tas man šķiet saistīts arī ar to, ka mēs vispār par daudzām tādām emocionālām lietām nerunājam.

teikusi, hmm, kādu 1 vai 2 reizes esmu, bet sen. rakstot ir sanācis biežāk, kādās apsveikumu kartiņās utt. tāpat arī pārējie man. ģimenē nav pieņemts tā, kaut gan ļoti vēlētos, kaut būtu...

ar draudzenēm gan savādāk, diezgan bieži sanāk

Vienīgais cilvēks, kam kādreiz esmu pateikusi, ka viņu mīlu ir mans puisis. Un arī viņš ir vienīgais cilvēks, kas man to ir teicis.
Mums ģimenē nav tā pieņemts..

Lasīju diskusiju un secināju, ka šos vārdus bieži saku mammai, bet tētim... Pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu to teikusi. Attiecības mums ir ļoti labas, bet arī viņš tos vārdus man nesaka. Varbūt kad ir iedzēris :D Bet ar darbiem gan mēs viens otram parādam, ka mīlam viens otru ļoti. Gribētu saņemties un pateikt viņam to, tikai kā lai pārvar to mulsumu?! Jo zinu, ka tas būtu tāds ļoti neveikls brīdis mums abiem.

tagad saku, un daudziem savejiem.Kamer nav par velu.........nepateikatis sāp..ta, kas nepateica. Un arī jauni mirst....

Satieku reti, tāpēc katru reizi. :)

Diezgan bieži :)

Tētim nekad neesmu teikusi,mammai bieži,māsai ļoti bieži,un mazajam brāļukam arī. :)

Šausmas, bet es arī neesmu teikusi nevienam, izņemot mazajam brālim. Bet es tā gribētu to teikt visai ģimenei..kaut kāda barjera stāv, nesanāk man! Drauga mamma man visu laiku saka. ..Ja jūs zinātu cik šausmīga ir tā sajūta, kad es saprotu, ka jāpasaka viņai arī (jo viņa patiešām ir ļoti jauka un es viņu mīlu), bet es nevaru! !! Tik neveikla situācija :(

Nekad vecaakiem to neesmu teikusi. Vecvecaakiem gan. Vinji man ir tuvaaki, nekaa vecaaki.