Vai Latvijai 1940.gadā bija izvēles iespēja ?

Kubiete, Tev es jautājumu neuzdevu, taču redzu, Tev liela vēlēšanās komunicēt, tātad kādas tad bija izvēles 1940 gadā Latvijai? !!!

Ja vēlies garu palatgu, tad nekad tadus nedrukāju. Citas meitenes tapat visu saprata. :D Veiksmīgu pēcpudienu.

Kubiete, tad nākamreiz sevi neapgrūtini un neadresē man neko.

Autorei,
kādas bija izvēles 1940 gadā Latvijai,lai zinātu par ko diskutējam?

nu jā, autore lakam mācās, bet visumā ko es gribēju norādīt, ne jau par tautu būtu jārunā, būtu jārunā par valdību šajā gadījumā un vispār jāatminās otrā pasaules kara priekšvakars sākot jau ar Motova-Ribentropa paktu, kurā Vācija un PSRS ne tikai noslēdza vienošanos par neuzbrukšanu vienai otrai, bet saskaņā ar līguma slepenajiem pielikumiem PSRS un Vācija sadalīja interešu sfēras Eiropā. Baltijas valstis, Somija, Rietumbaltkrievija, Rietumukraina un Besarābija nonāca PSRS interešu sfērā, bet lielākā daļa Polijas – Vācijas interešu sfērā. Valstu un tautu likteņi tika lemti, tām nezinot.

1939. gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai – sākās Otrais pasaules karš.

1939. gada 5.oktobrī Latvijas valdība PSRS spiediena ietekmē deva atļauju valsts teritorijā izveidot padomju kara bāzes, lai aizsargātu Latviju no Vācijas iespējamās agresijas.

1940. gada 16. jūnijā PSRS valdība iesniedza Latvijas vēstniekam Maskavā notu, kurā Latvija tika apsūdzēta 1939. gada 5.oktobra līguma neievērošanā un tika pieprasīta valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Latvijas valdība pakļāvās un atkāpās. 17.jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Kārlis Ulmanis savā radiorunā sacīja: „Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” Nekāda pretestība padomju karaspēkam netika izrādīta, gluži pretēji, daļa iedzīvotāju karaspēka ienākšanu uzņēma ar sajūsmu, ko apliecināja plašās prosovjetiskās demonstrācijas. Vērojot tās, pazīstamais krievu jurists un Latvijas sabiedriskais darbinieks Pjotrs Jakobi (1977-1941) rakstīja: „Pēc vācu parauga veidotie autoritārie pamati pie mums izvērtās nacionāli birokrātiskā pārvaldē, kas apmierināja ierobežotu pilsoņu loku, kuri bija tikuši pie valsts pīrāga. Kā redzams, nekādi ierobežojumi nepaliek bez sekām. Nu visi vajātie paceļ balsi un prasa atjaunot savas kājām samīdītās tiesības.” Starp tiem, kas pauda neapmierinātību ar Ulmaņa režīmu, bija ne tikai nacionālās minoritātes, bet arī daudzi latvieši, kurus uztrauca ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās un kuri nevēlējās nokļūt nacistiskās Vācijas varā.

Fakts no slavenās wikipēdijas

1939. gada augustā PSRS koncentrēja pie Latvijas robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas armijas karavīru skaitu un bruņojumu.

Vai bija izvēle? Vieta pārdomām ...

Manuprāt, mazajām valstim bez stabilas ekonomikas nekad nav izvēles. Ne 1940.g, ne tagad.

Izvēle bija, bet vai sekas būtu bijušas labākas un latvieši laimīgāk dzīvojuši - diez vai... Uzskatu, ka nebūtu bijusi liela atšķirība, ja mēs būtu rīkojušies citādāk...

es piekrītu julenok, mazajām valstīm nekad nav bijusi izvēles iespējas, tur nu iesaku cītīgi papētīt vēsturi, ja grib domāt pretēji...

Nu bet paga, meitenes, par ko jūs te dažas klūpat krāgā tām, kuras teica, ka bija izvēle? Un vē ar tiem retoriskajiem ''ja tev tur tas un tas būtu, tad redzētu kā tu tur to un to''. Autore rakstīja

Gribētu meitenes dzirdēt jūsu viedokli šajā jautajumā.

Un citas tad te arī dalās SAVĀS domās un viedoklī, nesaprotu, kapēc uzreiz te kaut kas jādramatizē

Latvijai bija labāka armija kā somiem.

Es strādāju kopā ar Daugavas Vanagiem- tie ir izbijushie leģionāri(lasīt- tie, kas karoja kopā ar vācieshiem pret krieviem). Esmu ļoti daudz uzzinājis par viņu domām, viedokļus par krieviem, okupāciju.. No vienas puses- Ulmanis viņiem ir dieva vietā, bet no otras puses...

Reiz es runaju ar kādu Amerikas latvieti, kura tēvs, savulaik, bija tik "augsta ranga" karavīrs, ka padomju laikā viņam nedrīkstēja uz kapa nekādu piemiņas plātni uzlikt. Lai nu kā- viņsh ar lepnumu stāstīja, ka Latvijai tolaik bija 200 000 labi apbruņota armija.

-> No otras puses es nekādi nespēju saprast, kā tas var būt, ka NEVIENS no shiem 200 tūkstoshiem labi apbruņotu karavīru nenoshāva Ulmani un neizshāva NEVIENU lodi pret sveshzemju karaspēku, kas ienāk VIŅA teritorijā??? Kaut kas viennozīmīgi tur nebija kā vajag. Nebija īsti normāli. Es uzskatu, ka tas ir tāpēc, ka Latvijā tolaik bija MILZĪGA masu cenzūra. Vai Latvija zināja, kas notiek aiz tās robežām? Zināja. Vai to zināja arī "vienkārshie" iedzīvotāji un karavīri? Es uzskatu, ka viņiem nebija ne mazākās nojausmas. Jo radio translēja tikai to, ko Ulmanis atļāva un TV pārraidīja tikai to, ko Ulmanis atļāva.

Vai Latvijai bija izvēle? Izvēle ir vienmēr, tomēr jebkura izvēle ir diskusiju rezultāts. Latvijā diskusiju NEBIJA. Bija Ulmanis. Bija TOTALITĀRS režīms. Bija DIKTATORS. Viņsh izlēma valsts likteni. Tas ir fakts. Tagad mēs varam cīnīties tikai ar sekām.

P.S. NEVIENA demokrātiska valsts tā laika Eiropā diskusiju rezultātā pat domu nepieļāva par sveshas zemes karaspēku savā teritorijā. (Tai skaitā arī Čehoslovākija, kuru sadalīja tikai apkārtējo valstu vispārēja spiediena rezultātā).

šeit vietā būtu teiciens - pēc kara jau visi ir gudri....

Man vēsturē mācīja to, ko minēja DIO un Excite. Nebija Latvijai izvēles. Laikam palaidu garām Kubietes minēto karu, ko it kā varējām sākt, kaut arī vēsturē man bija 9. Tikai man vēl mācīja, ka arī Ulmanim nebija izvēles.
Un Kubietes minētās barikādes varēja notikt tikai tajā brīdī, kas PSRS juka un bruka, kad arī notika.

Izvēlēties (t.i. pretoties) jau var vienmēr, bet lielgabalu gaļa būtu bijusi daudz vairāk. Nez vai vispār kaut kas no mūsu tautas būtu palicis.

Vispār iesaku Rubeņa grāmatu mūsdienu vēsturē, tur īsi un kodolīgi paskaidrota tā situācija.

Ir MILZĪGA atsķirība, vai Tu karo par SAVU zemi un SAVU brīvību, vai liec uz spēles savas asinis pret SVESHU zemi. Tā ir MILZĪGA atsķirība.

Turklāt ne tikai hokejā sava- mājas arēna ir papildus bonuss- tā tas ir arī karā.

Vai latvieshiem bija jākaro? Viennozīmīgi. Nekādu kritiku neiztur viedoklis, ka "somiem jau bija kur atkāpties, bet latvieshi bija iespiesti"- muļķības- mums bija sava kuģu flote un Baltijas jūra. Ja ne cilvēki, tad karaspēks varētu aizpeldēt kur vēlas un karot kur un kā vēlas. (lai gan apzinos, ka jebkādas runas par to, kā būtu, ja būtu ir tikai tuksha muldēshana).


Tas jau latvieshiem pierasts- pakļauties, pierauties un neizcelties.

Katram savas vērtības. Manā uztverē nekas nav dārgāks par cilvēka dzīvību, citu - par valstu brīvību.
Manis pēc te varētu valdīt zviedri, vācieši vai krievi - pilnīgi vienalga, bet galvenais, lai cilvēki nemirst pasaules kungu dēļ.

Izvēle ir vienmēr.
Somija bija sagatavojusues karam. Monergeima līnija (starp Ladoga ezeru un Somu jūras līci) ļāva tai kara sākumā turēties pretī. Lai arī zaudējumi bija 1/12 Somiem par labu, bet karu vinnēja PSRS. Un Somijai neviena valsts nenāca palīgā. Somija piekrita PSRS parsībām, bet okupēt nepaspēja jo sākās 2.psaules karš.
Latvija nenorurētos pretī 200 000 PSRS armijas uzbrukumam. Un Baltijai nebija vienotas nostājas šajā jautājumā. Tā ka kara gadījumā iebrukums varēja būt no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un jūras puses. Un tāpat kā Somijai neviens nenāktu palīgā.
Pat ja Latvija būtu pretojusies 1940 gadā, 1945 gadā okupētu jebkurā gadījumā.
Būtu tikai daudz zaudētu dzīvību.

Ta ir jautājums, uz kuru, man šķiet, nekad nebūs atbildes.

https://www.youtube.com/watch?v=yANNyPU0nq0

NĒ, Latvijai nebīja izvēles.

Nee, mazaas valstinjas ir tikai bandenieki saha speelee. Taa saucamaa izveele bija starp "nomirt bezjeedziigaa naavee" un "padoties un meeginaat izdziivot". Ceela dziiviibas atdoshana teevijas vaardaa bez iespeejaam uzvareet man neskiet taa labaakaa ideja.

Neviena valsts ilgstoshi nespēj izturēt karu vairākās frontēs. Neaizmirsīsim, ka PSRS sastāvēja(un joprojām sastāv) no daudzām jau tolaik- okupētām teritorijām. Ja Latvija sāktu karu- jā, iespējams, mums zaudējumi būtu lieli(iespējams GANDRĪZ tikpat lieli, kā karu nesākot, bet pabraukājoties lopu vagonos un paskrienot pa priekshu starp krievu un vācu karaspēkiem), tomēr tas rosinātu DAUDZ lielāku pretestību. Un radītu DAUDZ lielākas iespējas uz sadarbību savā starpā.
Krievi okupētajās teritorijās masveidā sāka ieceļot tikai 60to gadu beigās, jo līdz tam- visur- VISUR bija ļoti aktīva partizānu kustība. Saucamie "mežabrāļi". Iesaku noskatīties kādu dokumentālo filmu, piemēram, par Banderovieshu kustību Ukrainā(nezinu, kā pareizi rakstās latviski). Loģiski, ka neviens mietpilsonis negribēs braukt uz vietu, kur Tu riskē dabūt lodi galvā no tuvējā mežiņa.

Tas, starp citu- arī ir iemesls, kāpēc Lietuvā ir salīdzinoshi tik maz krievu. Jo Latvijas teritorijā, kā Livonijas sastāvdaļa, bija industriali attīstītāka- izcirsti vairāk mežu. Respektīvi- arī partizānus bija vieglāk apkarot. Arī Rīgas faktors ir nozīmīgs. Atkārtoshos- pirms otrā pasaules kara Rīga bija Pasaules mēroga metropole. Tas bija kā ķirsītis glazūras kūciņas galā jebkuram. Lielākā pilsēta Baltijā(ieskaitot Somiju un Poliju un Zviedriju). Industriāli attīstīta, bagāta ar vēsturi un- nākotni- ko, diemžēl, krievi nolaida pa burbuli.

ja bija jāizvēlās, tad cilvēki daudz labprātāk 70tajops brauca uz bijusho Livoniju, kā uz Lietuvu..


Un Jūs zinājāt, ka pēdējais "mežabrālis" Latvijā no meža iznāca 1991majā gadā? :)