tādu negribētāju ir daudz.Un spiedies ir un kas mani pārsteidz no mana tēva un viņa mātes(manas mes)!!!Esmu tikko sākusi studēt,vēl tikai 1. kurss,priekšā vēl 5 studiju gadi,bet man jautā,kad mums ar draugu būs bērni,esot labs laiks,bērniem patīkot jauni vecāki(man 20,viņam 22).Pirmkārt kādi bērni,kad ne vienam,ne otram nav savas dzīvesvietas un normāla darba arī nav,otrkārt IZGLĪTĪBA,trēskārt es jau no 13 gadu vecuma saku,ka man bērnu nebūs.Reāli sanāk,ka kopš sapratu,ko tas vispār nozīmē-bērni,sākot no grūtniecības,dzemdībām un beidzot ar pašu faktu-bērns,es emsu droša,ka es sev to nenodarīšu.
Es sevi pārāk mīlu,neesmu mazohiste,lai pakļautu sevi tām šausmas,un pretēji vispārpieņemtajam uzskatam,ka ar gaidem pārējot,man šis uzskats ar gadiem tikai nostiprinās.Bērniem manā dzīvē vietas nav.
Esmu neskaitāmas reizes mēģinājusi viņus pieņemt(nu zin kā,būtu vieglāk,ja tomēr būtu normāla,bet katru reiiz,kad iedomājos,ka anv tik traki,viņi kaut ko izdara-iepin matos kaut kādu lidojošu sūdu tā,ka es bļaudama varu viņu no turiens plēst laukā,iesper manam sunim,terorizē manu suni un sajūsminās par to kā tas no viņa mūk,kaut ko ķērc,niķojas.Esmu šokā,ka mana 6 gadus vecā māsa komandē manu mammu!Runā pretī,komandē vai viņa ies atpūsties ebz viņas vai neies un pamēģini tik neklausīt,sākas taurēšana!Nu i nafig to vajag?Pēc tam viņi izaug un tā pat paliec viena,bērniem ir sava dzīve un kaut kādiem večiem laika nav.Lai tik būtu,kas pēc tam zemē ierok.Man būs,kas zemē iebāž arī bez dzemdēšanas un krāmēšanās, ir 6gadīga māsa un vasarā tēvam būs bērns.
225
