Sveikas meitenes!
Nu situācija tāda.Iepazināmies ar viņu pirms pāris gadiem,no pirmā acu skatiena sapratu,ka viņā ir kas ļoti īpašs.Tajā laikā biju attiecībās un neļāvos kārdinājumam,lai gan tas bija liels. Laiks gāja,un mēs satikāmies reti kādos pasākumos vai nejauši uz ielas,bet vienmēr tās sajūtas bija neaprakstāmas.Tikai tad es sapratu,kā ir tad ,kad kādu ieraugot,tev pazūd zeme zem kājām un viss sagriežas.Pirms kāda laika satikāmies ,lai iedzertu kafiju un parunātu par dzīvi un runājot secinājām ,ka tās simpātijas jau ,kas starp mums ir ļoti sen un abiem. Viss likās kā paradīzē,jo mums pietika tikai parunāt,būt otra tuvumā lai justos laimīgi un nepiespiesti, abi tajā brīdi bijām aizņemti un nekas vairāk arī nenotika.Pēc kāda laika es nolēmu pārtraukt savas attiecības. Gribējās no visa prom,atstāt pagātni tur kur tai ir vieta - pagātnē. Pagāja atkal laiks, un nekas no tā nezūd,katru reizi tiekoties es ceru,ka vairs nekas tāds nebūs,kāpēc? Jo viņam ir jauna draudzene, un liekās ,ka veidojās nopietnas attiecības.Man ir sajūta,ka mēs būtu kādi 15 gadīgi pusaudži, kuri izliekas ka viss ir labi un ignorē viens otru.Man tas ir apnicis.Tagad es esmu dillemas priekšā pateikt viņam ,ka manas jūtas nekur nav pazudušas un to cik daudz man viņš nozīmē, vai klusēt un gaidīt kad šīs jūtas izgaisīs,kas liekas neiespējami jo jau 3 gadus šādas sajūtas.
Varbūt arī jūs padalieties,kāda ir jūsu pieredze.Vai esat riskējušas, domājot vairāk par savu laimi nekā citu?
2
