Viņš ir īstais?

Vel nav bijis tāds, par kuru var pateikt "īstais" :)

Manuprāt nevar tā bāc ņemt un zināt - jā , ar šo es pavadīšu visu savu mūžu . Es to nevaru pateikt arī pēc 4 gadu kopā būšanas , lai cik labi arī nebūtu .

Jasmīne - Es jau saprotu, ka to nevar zināt, tāpēc man arī nepatīk tas vārds. Vairāk domāju to brīdi, kad saproti, ka gribi to.

Es vienkārši to jūtu, ka viņš ir mans īstais. Vēl joprojām, pēc trīs gadu kopā būšanas, jūtis kā tikko iemīlējusies. Man patīk kā man ļimst kājas, kad skūpstamies. :D:) Es vienkārši esmu ar viņu laimīga.

Par bijušajiem tā nevarēju teikt. Nu nebija kaut kas līdz galam...

man kopš 2008.gada ir viens par kuru ir bijusi doma - īstais!
diemžēl sanāca,ka pirms iepazinu viņu,tikos ar viņa draugu,kas tā arī visu laiku ir stāvējis starp mums! Vienu brīdi slepeni tikāmies, bet vienmēr uzpeldēja tas draugs.. pēdējos gados sasvtarpēji vairs neesam sazinājušies, bet man vēljoprojām ir doma - viņš bija (ir) mans īstais!!!

šad tad vēl tagad iedomājos,ka varbūt vajadzētu viņam aizsūtīt kādu vēstuli ar savu domu izklāstu, bet zinu,ka vienmēr un pavisam mums tāpat pa vidu būtu "tas draugs"

Zāra , nu tad , man liekas , ka pēc reizes kad vispār ieraudziju :D

Tad, kad skaties virsuu, kad shis gul un gribas smaidit :)

Tb skūpstāmies..

Īstais tev nav tas pats, kas abpusējie īstie viens otram...
Šajā sakarā domāju labāk runāt par abiem dzimumiem un sajūtām par to īsto.
Tā ir abpusēja mīlestība, kaisle. Tie ir abpusēji vienādi, stabili uzskati par to, kādām ir jābūt attiecībām, ģimenei, vienādi uzskati par uzticību un krāpšanu. Tad, kad visi šie nosacījumi ir zināmi un skaidri, cilvēki viens otram kļūst par īstajiem. Īstajiem nav tādas lietas "nevar zināt, vai būšu kopā uz mūžu". Mīlestība ir abpusēja vēlme būt kopā visu mūžu un... tikai nāve ir tā, kas var to izšķirt, bet ne jau kāds no abiem cilvēkiem.
Ja cilvēkiem kādā attiecību posmā rodas problēmas ar mīlestību vai uzticību, tad problēma jau bijusi no sākta gala un tad ir jautājums... vai bija vērts uzsākt tādas attiecības, stāties laulībā, ja abi divi nav pārliecināti, ka patiesi grib būt kopā visu mūžu bez jebkādiem "a ja nu...".

Labi pateici, Spotorno.

Tas , ka cilvēks nedomā par to vai saprot , ka dzīvē nekas nav paredzams nenozīmē , ka nav ar to " īsto " kopā ja neliek karoti sinhroni mutē utt . Tā ir tāda lieta , ka tikai laiks to var parādīt . Nepiekrītu spotorno

Man šķiet, ka īstais var būt jebkurš, kuru es spēju ar visu savu būtību mīlēt un pieņemt un viņš ir spējīgs ar visu savu būtību mīlēt un pieņemt mani. Kad enerģija, kas plūst no mums, patiešām sasniedz vienam otra sirdi. Un mēs abi atdodam sevi šai enerģijai - izšķīdinām sevi tajā. Kad šajās attiecībās apziņa ir atvērta un baiļu nav. Bet vispār to nojausmu, par to, kas ir otrs, var ieraudzīt ieskatoties acīs. Patiešām.

Es vairāk ne tik daudz par sevi domāju,kā par bērniem,lai maniem bērniem būtu abi vecāki..jo zinu savus bērnus nepametīšu ne pie kādiem apstākļiem.

Cumshot, nebiju domājusi, ka esi "bērnu" cilvēks.
A ko tad, ja bērnu māte negribēs saglabāt ģimeni.

Par Isto... piekrītu Spotorno, taču no sevis varu piemetināt, ka vēl tādas ABPUSĒJAS jūtas neesmu piedzīvojusi, tāpēc neesmu pārliecināta, ka tāds "īstais" pastāv.

No manas puses šķita, ka īstais, bet bija un izbija:( kaut viņa draugi teica, ka viņš ir stāstījis, ka arī es esot viņa īstā(vīrietim 40) viņš neilgi pēc tā mani pameta. Kādēļ zin tikai viņš..viņa tuvākie arī nesaprot.
Ceru, ka satikšu "pavisam īsto":)

ar diviem iepriekshéjiem, kaut attiecíbas bija ilgas 3 un 4 gadi - nejutu to "shis ir mans ístais", tikai tagad to jútu.... to nevar nepamanít ;)

Domāju, ka esmu satikusi īsto. Man tas ir tas, ka mēs esam pilnīgi dvēseliski tuvi, viens otru varam saprast + tas, ka sekss tantrisks, kā mūžīgs plūdums vienam otra esībā un aizmiršana par to, ka esam divi. Ir bijis arī vēlviens ar ko līdzīga sajūta, bet tā tomēr bija tikai kaisle un vienu līmeni zemāk.Tagad to saprotu. Tas "īstais" ir tad, kad gan šīs sajūtas ir kā dvēseles stāvoklis, kad esi iemīlējies un tā brīža, kad nokrīt rozā brilles vienkārši nav,nepienāk..+ tas, ka jums saskan attieksme par attiecībām un galvenajiem principiem kā tādiem un jūs viens otra acīs nekad nezaudēsiet vērtību.

o, jā, Anne, es saprotu, par ko Tu runā. Kad abi izšķīst līdz tam, ka robežu vairs nav. That's love. Ārpus prāta, ārpus jūtām. Un ja ir atrasta love, tad tas arī ir īstais.

Noskatījos filmu blue valentine un mazliet saskumu, kā laiks spēj sacirst mūsu sapņus par īsto un vienīgo...

Pati īstajiem neticu, precīzāk sakot, ticu, ka tādi, šajā lielajā pasaulē, ir pietiekoši, lai neieciklētos uz vienu indivīdu. Man šķiet, ka attiecības ir dalīšanās, kompromisu māksla. Ja vēlme problēmas risināt būs vienpusēja, tad nekāda mūža mīlestība tur nesanāks.