Īss iepriekšējā apraksts:
man bija ilglaicīgas, gados mērāmas attiecības, kuras izbeidzu vasarā, jo man likās, ka vīrietis mani vairs neciena. Ļoti drīz pēc tam parādījās kāds jauks cilvēks, ar kuru viss bija forši pāris mēnešu, bet tad es sapratu, ka viņš manī ir tik nenormāli samīlējies, ka gribās ņemt kājas pār pleciem, ko arī realizēju. Tagad - atkal pāris mēnešus man ir citas attiecības ar cilvēku, kuru pazīstu jau sen un vienmēr esmu bijusi sajūsmā par viņa raksturu un visu būtību, bet beidzot esot kopā saprotu, ka viņš ir neeenormāli iemīlējies manī. Man nav nekādu rozā briļļu, vienkārši viss tā forši un viegli, bet viņa apmātība ar mani, ļoti atgrūž.
Kā lai šito izārstē? Man šķiet, ka man vienkārši ir bail no vīriešim, kuri manā priekšā ir gatavi būt par kājslauķīti un tādi mīksti - komunikācijā ar citiem tiešām viss kārtībā, bet ar mani - visam piekrīt, piekāpjas, nestrīdās, visu laiku jautā vai neapvainojos... AAAAAA!!!
Droši vien, ka vaina ir manī, bet es nezinu, ko lai dara. Es gribu būt kopā ar viņu tomēr.