Elza, nu jau septembrī būs apaļš gads, kopš strādāju pie advokāta. Esmu diezgan apmierināta, praksi un pieredze ļoti lielu te gūstu.
Viegli man negāja ar šī darba atrašanu, no tiesas aizgāju, biju bezdarbniekos un bez darba gandrīz 8 mēnešus, tikmēr paspēju jau maģistrus pabeigt un jau pārņema izmisums.
Tad manam draugam zvanīja pazīstama advokāte un teica, ka viņas kolēģis meklē sev asistentu. Draugs ieteica mani, tā nu gāju uz savā mūžā garāko interviju. Lai tiktu strādāt, man bija nedēļu jāstrādā pie viņa, jārāda ko māku, lai viņš saprastu vai deru viņam. Dikti centos un paņēma mani.
Nu principā man noveicās, jo advokāts pēc tautības krievs un vajadzēja latvieti, lai koriģētu dokumentus un tml, domāju, ja nebūtu šī problēma, tad ņemtu krievu. Kā arī paveicās, ka advokātam starp paziņām jau nebija kāds latviešu cilvēks ņemams.
Es teiktu - liktenis. Līdz tam gāju uz daudzām intervijām, bet nekā :( Nejutos, ka emsu zemē metama, bet, tomēr neveicās un tagad saprotu - labi, ka tā, jo šis darbs patīk vislabāk. Te ir plašs spektrs un nav mīnus, ka neesi specializējies tieši vienā konkrētā jomā. Vari pasēdēt, padomāt, visu izpētīt.