Visi gudri runā, bet kad rodas reāla iespēja kaut ko mainīt, atgādināt par sevi - vienam darbs, cits slims, trešais nevēlas kustināt savu dupsi. Tad kāda jēga šeit apspriest, ja reāli neko nedarīsim, tikai norīsim "krupi" un skatīsimies kas notiks tālāk, varbūt kaut kas pats par sevi manīsies? Kāpēc, lai par parstiem cilvēkiem kāds domātu, ja mēs paši tā atļaujam pret sevi izturēties?