Attīstītās valstis medikamentus netestē tikai uz 3. pasaules valstu iedzīvotājiem. Piemēram, pirms kāda laika ciemojos vienā no Berlīnes klīnisko pētījumu veikšanas kompānijām, kur veic I fāzes pētījumus, tātad tikai zāļu drošības pārbaudes (veseliem cilvēkiem). Tā kā pašas farmācijas kompānijas par dalību šādos pētījumos maksā pieklājīgas naudas, tas, pēc firmas darbinieku stāstītā, daudziem kļuvis par savdabīgu peļņas avotu, it īpaši studentiem un bezdarbniekiem. Lielākā daļa no viņiem bija vācieši.
Un, jā, lai medikaments tiktu līdz testēšanai cilvēkos, tam šā vai tā IR jāveic pārbaudes uz dzīvniekiem gan attiecībā uz efektivitāti, gan drošību. In vitro testi var tikai uzlabot zāļu kandidātu atlasi un samazināt turpmāko pētījumu dzīvnieku skaitu, bet ne izslēgt to izmantošanu pilnībā. Domāju, kaut kādā mērā tas attiecas arī uz kosmētiku, it īpaši, ja runa ir par jauniem, aktīviem savienojumiem specifisku problēmu risināšanai. Galu galā to visu regulē attiecīgās valsts likumdošana. Arī pats darbs ar dzīvniekiem ir stingri reglamentēts, ja to dara likumīgi. Ir liela birokrātija atļauju iegūšanai, ētikas komisijas, attiecīgi turēšanas apstākļi, sertificēts personāls utt. Daudzi medikamenti nemaz nevarētu tikt virzīti klīnikā, ja nebūtu iepriekš veikto dzīvnieku testu, jo būtu grūti sniegt pamatojumu atļauju iegūšanai un/vai neviens negribētu maksāt par nepietiekami pārbaudītu vielu (realitātē diemžēl bieži noteicošais ir nevis ētiskais, bet naudas faktors).