Šī laikam būs pēdējā vieta, kur vērsīšos pēc palīdzības.
Es nepārtraukti sevi ēdu nost. Mans pašvērtējums ir zem jebkuras kritikas. Ejot pa ielu, kritizēju sevi. Ja kaut kas nenotiek pēc maniem iedomātajiem ideāliem, kritizēju sevi. Ja mani pie gājēju pārejas nepalaiž mašīna, automātiski sabojāju sev garastāvokli, jo iedomājos, ka neesmu pietiekami skaista, lai kāds mani gribētu palaist. Dažreiz līdz asarām. Absurds!? Tā ir mana realitāte. Nespēju pieņemt cilvēku trūkumus un vājības. Savus - vēl jo mazāk. Līdzko iepazīstot cilvēku tuvāk, atklājas, ka viņam arī kādreiz ir slikts garastāvoklis vai viņš nedara kaut ko pēc manas ideālās iedomu pasaules standartiem, es sajūtu pretīguma sajūtu pret šo cilvēku. Reālu pretīgumu. Teiksim, iepērkas veikalos, kurus es uzskatu par neprestižiem. Iespējams, esmu morāli slima. Iespējams. Pati sev nepatīku ļoti, varētu to vien darīt kā uzskaitīt savus trūkumus. Man ir milzīgs vēders, esmu resna, neglīta, jūtos kā vīrietis (izskata dēļ), kas nespēj sevi realizēt dzīvē. Metu nost svaru, bet nekas nemainās manā galvā. Nespēju beigt sevi kritizēt un justies kā garīgi slimā. Par attiecībām ar vīriešiem vispār nevar būt ne runas, jo tādu man nekad nav bijis. Atgrūžu viņus zemapziņā un nekad nespētu kādam izrādīt simpātijas, jo uzskatu, ka jebkuram ir kauns par to vien, ka pazīst mani. Savas drēbes pašai neizsakāmi riebjas, ikviena sava dzīves joma riebjas. Nauda, kas pieder šobrīd, pietiek dzīvošanai, sportam. Mērķi manā dzīvē ir lieli, bet es saprotu, ka ar šādu sevis ēšanas režīmu es neko nesasniegšu, jo nespēju veidot normālas attiecības ar cilvēkiem un vienmēr, jebkurā situācijā sevi uzskatu par zemāku, sliktāku. Allaž jūtos saspringusi un resna.
Otrā mana stāsta daļa būs par to, ka esmu mēģinājusi gadiem ilgi rakstīt savas pozitīvās īpašības un sev tās iegalvot, riskēt, iesaistoties dažādās avantūrās, mainot vidi, esmu gājusi pie psihologa, kuram tāpat nespēju atklāties, jo tas nenotika anonīmi, un tā varētu turpināt mūžīgi, jo nekas nemainās un es gribu dzirdēt reālu viedokli no malas, vai es izklausos slima un vai vispār ir iespējams no šāda stāvokļa iegūt veselīgu pašvērtējumu. Man ir kompleksi un es nespēju vairs tā dzīvot, jo drīz sevi noēdīšu pavisam. Tās ir mocības. "Mīli sevi" šoreiz nederēs, tas nepalīdz.
1
