Kā jūs risiniet konfliktus attiecībās?

Uj, es tā kliedzu. Draugs atkal no klusētājiem, es gan nevaru paturēt dusmas sevī. Nagi ir lūzuši, sitot viņam pa seju, trauki ir šķīduši... Taisnības labad gan jāsaka, ka es ilgi ciešos un tad parasti vissīkākais sīkums izraisa man dusmas par visiem iepriekšējiem pāridarījumiem.

Mees abi esam taadi kluseetaaji. Neapvainojamies (nu labi, es dazhreiz :D), bet nerunaajam, kameer esam dusmiigi. Tad peec 5 minuuteem dusmas norimst un vienkaarshi sabuchojamies, ja ir bijis siiks kashkjis, vai arii mieriigi izrunaajam, ja striids bijis lielaaks. Taadi lielie striidi nav bijushi. Domaaju, ka tad gan es bljautu (jo taa bija gjimenee ar lielajiem striidiem), par draugu nezinu.

Esmu no klusētājiem, bet parasti tas neilgst ilgāk par stundu. Savā prātā varu izrunāt izteiksmīgus garumgarus monologus, bet pār lūpām varu dabūt labi ja vienu teikumu, kas parasti izsaka visu būtību.

Es savā ziņā esmu ļoti emocionāla, varu apvainoties pat par sīkumiem, vai par stulbiem jociņiem, kas , piemēram, ir par mani izmesti, kvai bez nodoma aizvainot.

Parasti sadusmojos , nerunāju, ignorēju, vai arī ja pa lielam nokaitina eju uzbrukumā iedunkāt:D
Bet diemžēl draugam, pat patīk tas momentiņš, kad metos virsuu, jo vinš skaidri zina, ka ir stiprāks, un es neko viņam nepadarīšu, bet viņam patīk pacīnīties ar mani vnk:D Protams, ja man paveicas, un gūstu kādā brīdī pārsvariņu, tad gan cenšas nomierināt, jo, ja mani tā kārtīgi nokaitina mēdzu i kost, i spet, i sist un vēl kas tik ienāk prātā, un šad tad jau draugam nepaveicas arīī:) bet ta parasti ilgi nedusmojos, aizvainojums reizem gan ir ilgāk, bet parasti pec kada stridīņa vairāk iespītējos un nerunāju, kādu laiku, tā pa īstam mani nokaitināt ir pagrūti, bet ja sanāk, nju tad jau...:D
Man parasti ir vienkārši atrais dusmiņš, kas ātri pāriet, un tad jau strādā mana spītība, kas jau manam draugam netik labi patīk, jo tādos brīžos viņš nevar saprst esmu dusmīga, vai tomēr iespītējusies! Ja pati esmu vainīga, cenšos izrunāties un atvainoties!

Kad biju jaunāka, tad varēju sapūsties, nerunāt un ignorēt. Tagad kad uznāk ''melnie'', pasaku visu, ko domāju, kas sakrājies. Pēc 5min iedodu buču un samīļoju. Mans vīrietis nav no tiem, kas kasīsies, bet ja es nerunāšu, tad viņš laikam nedēļām varētu klusēt - tāpēc mūsu strīdi nav bijuši ilgāki par 5min. NAv ko tērēt savu dārgo laiku tukšai nerunāšanai.

Šāda rīcība ir vistrakākais kas vien var būt attiecībās! Ciest nevaru, ka ar mani nerunā, stulbi uz manis skatās un dusmojas! Vīrieši nav telepāti, kas Jūsu domas spēj lasīt!!! No sērijas - pati izdomāju, pati apvainojos un tagad raudu spilvenā par, kā galu galā izrādās, neko ..

Pie sevis jāstrādā .. vienīgais ko varu ieteikt .. jāpārkāpj šis te komplekss, kautrīgums vai sazin kā to nosaukt ..

Agrāk noteikti būtu izbļāvusies, apvainojusies un klusējusi līdz brīdim, kad viņš sāks runāt. Taču pēdējā laikā esmu pamainījusi taktiku - tiklīdz jūtu, ka tuvojas strīds aizveros un neatbildu uz vīra provokācijām. :D Viņš vārās, vārās un pēc kāda laika pajautā kaut ko no "ko mēs vakariņās ēdīsim" tēmas. Tāpat esmu iemācījusies pateikt uzreiz, ja kas nepatīk, nevis vākt to visu sevī līdz sprādzienam. Ja agrāk strīdējāmies diezgan bieži, tad tagad neesam to darījuši jau mēnesi. :)

Es bļaustos, viņš klusē.. ir reizes, kad no viņa arī var kādu augstāku tonīti izdzirdēt. Tad, kad izbļaustos tad klusēju aptuveni 5min - 3h. Tad kāds sāk runāt, sākumā par kaut ko citu, bet dienas laikā mēs noteikti kaut kad sāksim arī izrunāt to strīdu. Nu tā samērā labi tiekam ar to galā :D

Risinu vienkārši, es izbļaustos, viņš klusē, tad paiet laiks, es nomierinos un saku, lai viņš lūdz piedošanu! :D

Agrāk parasti sanāca,ka es sadusmojos un vienkārši klusēju,cenšoties neizrādīt,cik ļoti tas mani aizskar,it kā izliekoties vienaldzīga pret to visu,bet puisim vienmēr patika izrunāt strīdus.
No sākuma man gāja grūti atvērties un sākt stāstīt,kas man tieši nepatīk un kā liek justies,jo likās šausmīgi muļķīgi un tizli,bet ar laiku pieradu,ka tas ir normāli un tā ir jādara.
Visas lietas ir jāizrunā,lai nav tā,ka visu dienu nesarunājas un naktī katrs guļ savā gultas malā,gaidot,kurš sper to pirmo soli uz izlīgumu. Bet jā,man šitādi strīdi un ilgās klusēšanas sākās tieši uz attiecību beigām.

Uj,kaa tik nav gaajis,agraak biju taa psihaa:D
Tagad gan esmu daudz ko sapratusi un zinu,ka visu labaak var atrisinaat mieriigi runaajot par to!:)
Kad man buus jaunas attieciibas,tad meegjinaashu bez liekiem stresiem un bljaut tieshaam netaisos uz otru :D

Emba, man tas pats dažreiz. Savā prātā liekas, ka tiesām ir baigais iemesls dusmoties un apvainoties, bet kad skaļi izstāstu, tad liekas tik stulbi.. :D

es tieši aizvērties nevaru, kad sadusmojos :D mēginu runāt, bet draugs ir tā mēmā zivs. dažreiz vienkārši piegriežas, aizeju prom un nomierinamies, tad salīgstam. Vai dažreiz, ja man liekas, ka strīds ir debīls, tad es vienkārši pieeju klāt, sabučoju un pasaku, ka negribu visu dienu pavadīt strīdoties.. darbojas :D

Uj, es esmu no psihajām. Bļauju, ārdos, kamēr viņš ir mierīgs :D
Tas satracina vēēēl vairāk! Bet nav ilgi mums strīdi. Beigās, pat ja viņš vainīgs, klāt lienu es. Tas man besī :D

Mēs aizsvilstamies, sapūšamies, kaut vai tel.sarunas laikā kāds pasaka "ai, labi, čau" un nomet klausuli :D Bet kaut kā tas parasti ātri pāriet. Neesam no tiem pāriem, kas izrunā katru problēmu, tāpēc, kad sakrājas, sanāk sasāpējušo jautājumu izkliegt bez maz :D Bet nu ikdienā mēs tikai papukstam, kāds pasaka kaut ko stulbu un viss norimstas :)

Un ir vēl kāda lieta - kad mēģinu patiešām nopietni stāstīt par to, kāpēc dusmojos, tad bieži vien man pašai paliek kauns. Kad to izstāsta skaļi, viss liekas tik muļķīgi :D Sajūtos kā riktīgi stulba sieviete iz sērijas - pati izdomā un pati apvainojas :D

Izrunājamies.

Ar mani dzīvē runāt ir neiespējami, tāpēc bieži runājam caur skype, citreiz pat vienā mājā esot :D
Nekad 3,5 gadu laikā neesam pacēluši balsi viens uz otra, divstāvīgus vārdus arī neizmantojam, lai gan strīdu iemesli mēdz būt ļoti nopietni. Vēl man patīk ignorēt, bet ilgi nē, jo ātri aizmirstu par ko bija kašķis. :D

Man žēl to cilvēku, kuriem jāpiecieš trauku plēšana, durvju dauzīšana un kārtējais apgalvojums šķirties. :D grow up.

Mums pagaidām nav bijušas īpaši karstas diskusijas. Mans tonis gan ir daudz uzbrūkošāks par viņējo. Bet es visu laiku uzprasos uz to diskusiju, kamēr viņam apnīk. Klieguši viens uz otru neesam.
Nemāku vienoties ar tādiem cilvēkiem kā diskusijas autore, kas apvainojas un klusē. Manuprāt, turēt aizvainojumu sevī ir stulbi, bet vēl stulbāk ir nerunāt, jo ne no kā tas konflikts nenorims. Neizrunātas un neatrisinātas lietas ilgāk gruzd nekā tad, ja cilvēks viens uz otru izkliedzas. Ja katru reizi ieraujies sevī un nerunā, tātad tu nemaz nemēģini konfliktu atrisināt.

šobrīd - satrakojos, izbļaustos un pēc 5 min viss ir kārtībā :D
nu bet neko nenoklusēšu.

Agrāk centos vienmēr izrunāties , bet tas bija , kā pret sienu. Tagad man ir vienalga un es vnk klusēju un ignorēju. Esmu sapratusi to, ka ja cilvēks nekad neatzīst savu vainu tad tas ir bezjēdzīgi censties kko risināt.

Laboheme

Pilnīgi mans gadījums :(