Man tā sapūšanās un nerunāšana bija raksturīga, kad biju maziņa :D Laika gaidā tas pats pārgāja. Es esmu no tiem, kas nevar ilgi dusmoties. Parasti ir tā - ir strīds, tad 5 min klusums, kurā vainīgā puse saprot, ka ir vainīga, tad sākam runāt (par citām tēmām, piem, seriālu, ko tajā brīdī skatāmies utt.), bet pēc kādas 1h viens no mums neiztur un sāk par to strīdu runāt. Tādā veidā nav tā situācija, ka kaut kas krātos līdz brīdim, kad pēkšņi viss sprāgst vaļā un aiziet nedēļu ilgā nerunāšana. Es vispār nevaru iedomāties, kā tas ir, jo nevaru ilgi padusmoties un nevaru arī ilgi nerunāt (draugs arī parasti sāk satraukties, ja es nerunāju :D). Un, ja man kaut kas nepatīk, es tā arī saku, nevaru es to noklusēt...un negribu nemaz :P
Ir jārunā un otram cilvēkam nav vienmēr jāuzmin, ko pirmais domā. Un ko Tev dod tas, ka nerunā? Neko..slikts garastāvoklis gan pašai, gan vīrietim. Labāk ātrāk konfliktu atrisināt, lai atkal visi priecīgi. Panākt tāpat neko ar to nerunāšanu nevar...tad kāds no tā visa ir labums?
oij, laikam baigo palagu sarakstīju :D
207
