Baaaams!

http://www.apollo.lv/zinas/video-maris-grigalis-rita-raidijuma-tiesraide-nokrit-no-ritena/628319

Grigalim arī paveicās :D

pirms pāris gadiem Lidiņa kalnā ar tēti izdomājām nobraukt no paša augstākā kalna. Es kā jau pro uz slēpēm, ne reizi nekritusi, davaj, ko tur, braucam.
Piebraucam pie pacēlāja, tad vēl bija atsevišķs pacēlājs, kas tieši uz pašu augšuu brauca no kalna vidus, ne sāna, un tētis pieķeras un brauc augšā. Cilvēka neviena nebija. Es tikko kā ķerties, nedaudz pabraucu, un gar zemi... nošļūcu atpakaļ, nu neko, vēlreiz ķeros klāt, atkal metri trīs uz augšu un uz mutes šļūcu lejā.... tā reizes 5, līdz jau sastājās rinda. pašai kauns, palaižu pa priekšu cilvēkus, tētis augšā rēc, meiģinu vēlreiz, un tā vēl pāris reizes, kamēr vnk uzsēdos uz slēpēm un tā augšā uzvilkos. :D lieki teikt, ka lejā tikt bija tikpat ''vienkārši''.
Un tas pats bija ar snowu, kad pirmo reizi braucu, tā nekritu, bet pie pacēlājiem mūžīgi sanāca kādā risē trāpīt un nožauties...

Nu jau es pēdējoreiz nokritu pagājušonedēļ - ar savu jauno, smuko mēteli un papēžzābakiem iekritu tieši peļķē. Tā iet, ka tumšos vakaros vazājas pa rūpniecības korporatīvu teritorijām. :D

ā, un atcerējos gadījumu vasarā, kad ar augstpapēdenēm (ironiski) iesprūdu pie lielveikala ieejas uz zemes izvietotajā režģu rāmī un tā kā bija karsts, kāja piepampusi un kurpe spieda, tad man tā kurpe nevis vienkārši nomaucās nost, bet gan es aiz viņas aizķēros un izklupienā nolikos četrrāpus sešos vakarā, kad veikalā pilns ar cilvēkiem. :D

Pagājšziem, gāju uz pieturu, skatos mans autiņš iet, nu iešu fiksā solī pa slīpo, iestaigāto taciņu, tur tāds nedaudz dubļains vēl un sanāca, kā no kalniņa iet lejā. Atceros uzmanīgi gāju pa to kalniņu uz leju un vislaik domāju:"bāc, ka tik nepaklupt."
Bet, protams, ka aizķeros aiz nezin kā, un kā suns, četrrāpus likos un šļūcu lejā pa to kalniņu. Nevarēju jau sagaidīt, kad šļūciens būs beidzies. :D
Piecēlos, sakārtojos cik, nu, varēju un pati pie sevis smējos. :D
Autobusu gan gaidīju nākamo, jo pa cik slīdēju tieši pie pieturas, tad manis gaidītā autobusa braucējiem, skats pa logu (mans kritiens) šķita pietiekami uzjautrinošs.

Nosmējos līdz asarām.

Pašai dažas reizes ir gadījies.
Pagājušajā vasarā bijām atvaļinājumā Itālijā,pēc ballītes pludmalē ap 6 rītā devāmies uz viesnīcu,bet tur pagalmā bija plīsusi kkāda šļūtene un bija forša,augsta strūklaka pa visu ielu. Tika nolemts uzņemt bildes paejot zem viņas. Protams,visa slapja,eju viesnīcā,pirms tam novelkot augstpapēžu kurpes,lai netrokšņotu (maza viesnīca,mēs bijām kompānijā kādi 12 cilvēki,kas aizņēma 85% no viesnīcas istabām).
Manai istabas biedrenei vajadzēja jau gulēt un durvīm atstātām vaļā,uzeju augšā uz istabiņu-nē,ciet. Ļoti gribējās uz tualeti,tādēļ izlēmu ašāk skriet pa kāpnēm lejā pēc atslēgas un ar slapjām pēdām pakritu un uz dupša kādus 5 pakāpienus noslīdēju. Tas troksnis bija pamatīgs,nākamajā dienā visi teica,ka dzirdējusi un nevarējuši saprast,kas notiek.
Es protams,sāku riktīgi rēkt. No citas istabas iznāca viens draugs un prasīja vai viss ok,teicu,ka jā,jo arī jutos tik mazliet sasitusies. No rīta es knapi no gultas varēju piecelties,šausmīgs zilums un nobrāzumi bija uz muguras un vēl ilgi sāpēja. Tagad arī maza rēta palikusi.

Ir sanācis Spacedogā uz kāpnēm,ejot augšā,paklupt un nokrist uz ceļiem un uz rokām uzkrist,lai atbalstītos. Galvenais,ka biju skaidrā,jo šoferēju visus.

Valmieras Tintē stāvēju pie bāra,somiņā (kurai ir garā lence pārlikta pāri un biju uz priekšpusi pagriezusi) meklēju naudu un pilnīgi mistiski sasvēros un nolikos uz grīdas tā kā apsēžoties,tik taisnām kājām. Draudzenes stāvēja man priekšā,tuvāk pie bāra un pēc tam stāstīja no sava skatu punkta - runājam visas savā starpā,pēkšņi bams;viņas pagriežas pret mani,bet es reāli sēžu uz grīdas un rēcu. Līdz šim neviens nesaprot,kā man tas izdevās :D

2012. Jaunā gada vīkendā tak bija nenormālākā slidotava visā Rīgā. Ar paziņu speciāli braucām apkārt un skatījāmies,ka citi pingvīngaitā pārvietojas un visur cilvēki ik pa pāris metriem krita un šļūca. Kad paši kāpām no mašīnas ārā pie Vērmaņdārza,darījām tāpat. :D

Agrāk arī dejojot ir sanācis nokrist,kad puisis nenotur atliecienos,bet pārāk nesasitoties.
Tas bija līdz nesenam brīdim, kad krītot pagadījās pakāpiens pret kuru sprandu stipri sasitu. Mēnesi stingrs gultas režīms,kad neko padarīt nespēju. Tagad vēl turpinu ārstēties,jo mugurkaula diski un artērijas traumētas.
Tā,ka tomēr vajag piedomāt un kad puiši aicina dejot,novērtēt viņu kondīciju un tik viegli neļaut tos atmuguriskos atliecienus. ;)

Kaut kad sen atpakaļ. Neatceros.
Bet atceros divas reizes bērnībā.
1. Ar velosipēdu nogāzos uz kaut kāda melna uzbēruma ceļa - rezultātā asiņaini ceļi, elkoņi + pilna mute ar to melno uzbērumu :D
2. Uz asfalta, ceļi asiņaini traki sāpēja toreiz.

Un ir bijuši tādi posmi kad regulāri kaut ko atdauzu. Nepārtraukti ietriecos kaut kur. :D

Tā,ka tomēr vajag piedomāt un kad puiši aicina dejot,novērtēt viņu kondīciju un tik viegli neļaut tos atmuguriskos atliecienus.

Vai tie ir mani mīļākie :) Es vispār bez tiem atliecieniem nedejoju!!

Sagribējās dejot baigi. Tik forši ir dejot pārī :)

Kaut gan es tajos atliecienos esmu kritusi :D Vienreiz nevis nokritu, bet atlieciens bija tik zems ka praktiski nogūlos vai kaut kā tmldz. :D

Pamatskolā gāju uz skolu ar ļooti smagu mugursomu. Pa ceļam uz pieturu man atšņorējās kurpes, es pietupos uz celīša, lai sasietu. Vienīgi biju mazliet par daudz pielikusies - smagā soma pārslīdēja pāri galvai un es ar galvas vidu pret asfaltu. Nesāpēja, jo biju jau tuvu noliekusies, bet stulbi, jo nevarēju to somu dabūt atpakaļ, nācās speciāli kristu uz sāniem.

Bāc, es jau kādas 20 minūtes esmu noplūdusi asarām par šo:D Galvenais, ka ir nakts un es nedrīkstu skaļi uzvesties.

Tādi apkaunojošākie- Ar draudzeni šopingojot, tākā pāri ielai nepārgājām, sanāca iet pa tādu ietvi, kuras sākums bija ar lielu sniega valni priekšā, tam bij tāda ieslīpa mala, pa kuru visi tad nu gāja, blakus tai malai, kā jau atkusnis mīīlzīga peļķe un tad ceļš. Tā nu draudzene pa priekšu un skatos te viņa ir, te viņas nav- smuki ar sānu peļķē:D Protams es nespēju valdīties sāku rēkt un tik jūtu pamats pazūd, viena kāja ar iekšā ūdenī:D
***
sataisiijusies uz balli, tā kā kavēju bij jāiet vienai. Špiļkas kājās un gatava. Ārā atkusnis ietves, ceļi spogulī. Pirmajos metros saslīdēju, bet kautkā noturējos kājās, nākamajos tas neizdevās tik veiksmīgi- biju gar zemi zvaigznītē :D plus vēl ūdens kārtiņa uz ledus, biju slapja no vienas puses. Sadusmojos un rēkdama gāju atpakaļ uz mājām, ilgi nāca smiekli "lielā ballētāja":D

up

Pēdējo reizi šoziem uz kalniņa, nokritu skaisti uz tupša un nošļūcu, bet man vienam draugam ir gadījies nokrist pa trepēm ar visu margu.

Vakar :D :D
tas bija smieklīgi, gulēju uz grīdas un smējos līdz asarām :D

Sēdēju pie pc, un pa stipru atgāzos gatorgrēslā. Viss jau būtu labi,ja vien viņam nebūtu ritenīši :D tā nu atmuguriski gāzos.. vispār sen nebiju kritusi/gāzusies, līdz ar to vakar sajutos tizla :D

Klubā uz grīdas bija kaut kas izlijis, protams, nemanot iekāpu slapjumā un tā kā apsēdos uz grīdas, draudzene pagriežas, a es pie grīdas sēžu, viņa nenormāli sāk smieties, protams es arī un piecelties no smiešanās nevaru, tad pienāk viena sieviete klāt un saka manai draudzenei,lai palīdz man piecelties, bet viņa atbildēja- nu nekas, lai jau cilvēks pasēž :D
2012. gadā skrienot uz 15. trolejbusu, kurš jau taisījās braukt prom, ieķēros tajā dzeltenajā stienī, lai pieturētos, a sanāca, ka turoties nošļūcu uz asfaltu, viens onkulis palīdzeja man piecelties, bet iekāpjot trolejbusā tur sēdēja mans kursa biedrs, sajutos tizla :D

Tieši pirms nedēļas augstskolas ballē, man bija tāds kauns, jo tas bija tik tizli + to redzēja visi + aplēju draugu + svārki sacēlās uz augšu + biju skaidrā. :D
Tas notika it kā palēlinājumā, labi, ka vēl galdu nepaķēru līdzi, jo kritu ar visu krēslu no pakāpiena. :D omg, lose :D

Man šonedēļ gadījās, ne gluži nogāzties, bet izgāzties gan, sporta klubā nedaudz pademolēt inventāru. Es, protams, kā jau visas, ielienu telpas pašā stūrī, kur salikti visādi steperi un kaut kādi lokiem līdzīgi priekšmeti ar gumijām kaudzē. Un uz nodarbības otro pusi jātaisa vingrinājums, kur viena kāja jāceļ saliekta celī pie krūtīm un otra jāšauj ārā uz aizmuguri; un paralēli rokas jācilā uz augšu, leju. Man jau lēnām nogurums, bet es saņemos un vienreiz tā dūšīgi šauju to kāju atpakaļ, nezinu, kā tā biju aizsoļojusi līdz pašai sienai, bet ka viss krita un gāzās, aaaaa. :D Bet es turpināju cilāt un šaut kāju it kā nekas nebūtu noticis pirmajā brīdī, pēc tam sāku kārtot. :D Tiiik tizli. :D
Tajā pašā nodarbībā, darot to pašu vingrinājumu tālāk, ļoti aizdomājos par darbu, kaut kur tālumā dzirdu "frišē vai prišē" (nekad īsti neesmu sapratusi, kā viņi izrunā to vingrinājumu, kad jālēkā no vienas kājas uz otru). Tad tikai sapratu, ka visas jau kādu laiku lēkā pa labi pa kreisi, bet es viena joprojām cilāju rokas un kājas pa vecam. :D Atkal kauns, izgāzos dubultā vienā nodarbībā. :D:D:D

Diezgan nesen nolikos zemē istabā.:D ķipa māju izberzusi, grīdas izmazgājusi gatavoju draugam vakara maltīti. tad nu bizoju no istabas uz virtuvi, jo gāja ideālās vakariņas, līdz notesos lielajā istabā uz grīdas un ņirdzu kā losene.:D

Šī gada pavasaris. Galeria Riga restorānu stāvs. Iznācu no restorāna Pomodoro un reāli nolikos četrāpus - tieši pretī restorānam Gan bei - par prieku visiem kuri pusdienoju tur :)