Baaaams!

Zīle :D :D :D :D :D

vispār es daudz esmu kritusi,visapkaunojošākais laikam bija vēl skolas laikā,kad čaļi ampelējās un netīšām uzgrūdās virsū man,ka es ar normālu blīkšķi nokritu :D

Es neatceros, kad pēdējo reizi būtu kritusi. Saslīdu un grīļojos katru dienu, bet nekrītu. Cerams, ka tā arī paliks. 6dienas naktī draugs man lika ''padenes'', bet pats iekrita sniegā :D

Kādu mēnesi atpakaļ, bija palijis lietutiņš, lapas samirkušas, tumšs, nu rudens kā rudens!
Ar sīko ālējāmies, es mēģināju šo noķert, uzņēmu apgriezienus, un ... visā augumā garšļaukus!
Smiekli tgd nāk, tad gan nenāca, zods nobrāzts, kreisā plauksta pusjēla, zeķubikses lupatās!

atcerējos tizlāko gadījumu :D

bija marta beigas. gājām ar vīru uz klubu, un man, protams, savajadzējās uzvilkt augstpapēdenes. vakara bija diez gan silts priekš marta, bet naktī piesala. aiz Katedrāles viss parks bija plānā ledus kārtiņā. ieliku rokas kabatās, jo bija auksts. te pēkšņi nedaudz paslīdēju, kurpēm nokrita papēdis. a man ta rokas kabatās - kā kritu uz zoda :D rēta ir joprojām. asinis tecēja traki.

Ma ir bijuši ļoti daudz tādu "gandrīz nokritu" gadījumu, kad saslīdu, krītu un noturos vai kaut kur pieķeros. Tā pamatīgi nokritu, šķiet, pirms 2 gadiem, ejot ārā no Citadeles bankas ēkas. Tur bija mazas kāpnītes, kas bija apsnigušas, bet apakšā ledus. Atsitu muguru, vēl zilums pēc tam kādas 2 ned. bija. To redzēja tikai viens cilvēks, kurš kā izskatījās, pat gribēja steigties man palīgā, bet es pati uzrausos un devos tālāk.

Lancaster gadījums man atgādina kā mamma teica bērnībā - nekad, nekad nelikt rokas kabatās, jo var bēdīgi beigties.

_paris,
veinu dienu ejam ar mammu pa ielu. mums priekšā pazīstams puika iet, rokas kabatās salicis. mamma viņam pasaka : "Viktor, izvelc rokas no kabatām! ja kritīsi, tad uz mutes nokritīsi!"
puika atbildēja, ka nekad nekrīt. turpat uz vietas paklupa un nokrita :D

Lancaster - :D:D

vienreiz mikriņā nošļūcu līdz pat durvīm :D par ātru piecēlos no sēdvietas, šoferis mazliet pa strauju sabremzēja

mikriņā arī redzēju foršu ainu :

ārā slapjdraņķis. mikriņā iekāpj sieviete baltā mētelī. viņa pa telefonu kādam stāstīja, ka šodien dabūja mēteli no ķīmiskās tīrītavas, slavēja to tīrītavu. te pēkšņu mikriņš sabremzējas, viņa no sava priekšējā sēdekļa baltajā garajā mētelī uz ceļiem nokrīt uz dubļainās grīdas :D

man bija tieši tāda pati situācija, es jau taisījos celties, lai taisītos uz kāpšanu ārā, bet normāli izšļūcu, tikai man nebija balta mēteļa..paldies dievam :D

Un meitenes, neslidojojiet arī ar rokām kabatās :D
Zinu gadījumu ar vienu puisīti, kas turēja rokas kabatās, jo sala. Kā krita tā palika bez priekšējiem.

Man lielākajai daļai mēteļu vēl kabatas aizšūtas. Lai es tur nebāztu rokas, visādus štruntus un kabatas neizstaipītos :D

eh šī smieklīgā tēma, vien atceroties visus tos kritienus sēžu un zviedzu :D
pagaišajā ziemā ar draugu jau uz rīta pusi pēc radu kāzām čāpojām mājup, man bij soma, bet draugam kulīte kur šampis un gardumi, bet otra roka puķes ( sadeva mums jo jaunajam parim jau majas nebij vietas :D ), nu tā lūk ejam ejam un draugs saka - es zinu īsāko ceļu :D un tad viss sākās :D gājam pa nomaļu ieliņu kura bija pilnīgi ledū un virs ledus vel milzīgas peļķes, saku čalim - ev uzmanīgi te slidens!!! un jau redzu kā viņš liekas zvaigznītē uz ledus, puķes joprojam rokās un kulīte tāpat bet seja peļķē iekšā, es viņam saku - tu dzīvs ? un viņs man atbild - bul buļ buļ :D es tā smējos ka pati nokritu peļķē ar visu smuko kleitu :D un tā mēs slapji, rēgdami vilkāmies mājup

aaa vēl es kāpu ārā no takša, ar vienu kāju jau izkāpu. bet izrādījās, ka zem manis ir peļķe, ar nelielu ledus kārtu, kas vinas manas kājas svaru izturēja, bet, kad es uz tās atbalstījos, ledus ielūza un es no takša iekritu peļķe. tā izrādījās patiešām dziļa - kādi 10 cm. labi, ka tas bija pie mājām :D

Pagaišgad ziemā tieši 29. decembrī pirms Jaunā gada svinībām izdomāju paslidināties! Ziniet tuneli starp vilcienu staciju un Stokmani? Tieši pa to bērnu ratiņu stumjamo celiņu ejot augšā un lejā mana "gudrā" galva izdomāja paslidināties .. Novilku, protams, uz acīm, makaroni pa gaisu, gandrīz kāju salauzu .. rezultātā izpalika jaunā gada sagaidīšana uz kalna ar slēpēm kājās .. fail :D

ak šie ziemas feiliņi :D

Pagājušajā gadā ziemā, skrēju uz trolejbusu, ieķēros jau tajā rokturī un nolikos, viens onkulis palīdzēja piecelties un kad iekāpu trolejbusā pamanīju, ka tur vēl daži no mana kursa jau sēdēja :D
Kad bija 14 gadi gāju mājas no slimnīcas, jo mamma tur strādā, nolikos pie pašas slimnīcas un salauzu roku :D

Neatceros, kad pēdējo reizi esmu kritusi. Paslīdēt vai aiz kaut kā paklupt gadās bieži, bet vienmēr kaut kā izdodās saglabāt līdzsvaru :D Atceros, ka mazākajās klasītēs, kad dzīvoju laukos bija jāiet kilometru līdz skolas autobusam katru rītu. Vienu rītu ceļš bija kā spogulis, gājām ar brāli uz autobusu un es nekad nebiju kritusi tik daudz reizes, cik tajā rītā.:D Viņš tikai iet pa priekšu un bļauj uz mani "Tu vari ātrāk pavilkties, mēs nokavēsim autobusu un tu būsi vainīga pie tā" :D, bet kā es mēģināju ātrāk paiet tā uz muti :D Beigās es biju tik dusmīga, netīra un slapja, ka vienkārši apgriezoz un gāju mājās :D Tad vēl bērnībā man bija platformenes, kuras man bija nedaudz par lielu, cilājās drusku ejot. Jauno gadu svinējām vienmēr ar otrā stāva kaimiņiem. Nesos tajā jaunajā gadā tieši pirms 12tiem pa trepēm lejā, lai varētu skriet ārā salūtu skatīties un noripoju pie savām durvīm :D Par laimi, ka nekas traks nebija. Vienkārši raudādama aizgāju gulēt :D

pagājušajā nedēļā darbā ar jaunajām augstpapēžu kurpēm gāju lejā pa trepēm un te vienā mirklī zaudēju līdzsvaru un normāli uz dibena noļšļūcu lejā :D ātri piecēlos un aizgāju sēdēt tualetē, visa drebēju no sāpēm, nākamās 3 dienas nereāli sāpēja visi iespējamie muskuļi :D