Pēdējo reizi neatceros, bet smieklīgākās gan.
Ar draudzeni braucām no rīta autobusā uz skolu, diezgan piebāzts kā vienmēr. Pēkšņi autobuss strauji bremzē (tā mums abām likās) un mēs abas noliekamies uz acīm autobusā. Tad bija tieši tāds slapjdraņķis, tā kā izvārtījāmies vēl pa to. Visi pārējie stāvēja un pat nesagrīļojās. Mēs aši augšā un nākamajā pieturā kāpā arā, jo bija nenormāls kauns.
Bija pirmais randīņs ar nesen iepazītu puisi. Tieši 8.marts. Arā peļķes un zem tām ledus, vienkārsi ledus, no kura nokusies sniegs, nedaudz vēl pie sala viss. Runājāmies un es viņam tā saku, ka man bieži sanāk nokrist, tāpēc iesim uzmanīgi. Viņš man pretī, ka noteikti mani noķeršot. Paejam kādus 10 metrus un es pa taisno ieslīdu uz viena sāna peļķē. Čalis pat nepaspēja noreaģēt. Es, protams, pilnā balsī smejos un saku, ka tomēr mani nenoturēja. Tad viņš mani pavadīja līdz mājām, lai vēl kaut kur neiekrītu :D
Vissmieklīgāk bija vienā ziemā - ar māsu izdomājām iet uz veikalu. Sanāca tā, ka pārējot pāri uz stūra ir viena bārs/dzertuve un tad paejot tam jāiegriežas. Ejam, kaut ko pļapājam, es sperusi soli, lai pagriezots uz stūra - kājas sametas un es pa zemi vaļājos. Māsa tikai man toreiz saka, skatās, es pazūdu no acu augstuma. Lieki piebilst, skats no malas garandiozs - it kā es iznākot no bāra uzreiz nokrītu. Viena sieviete vēl tā noskatījās, ka tik jauna un jau alkoholiķe, jo tieši pie bāra uz mutes parauj.
Es parasti smejos, kad nokrītu. Gan kad pati, gan kad kāds cits. Vienkārši nevaru noturēties, tad tas vienmēr sanāk vēl tik skaļi.