Ķeršos uzreiz pie lietas - ģimenē ir alkoholiķe, kas gadiem dzer. Tā dzeršana, lai būtu saprotams, par kādu gadījumu ir runa, ietver kādas 4-5 šņabja pudeles nedēļā un neskaitāmus ''vieglos'' grādīgos - alu, džinu u.c. kokteiļus. Pastāvīgā ķirsī ir visu laiku, izņemot, kad atrodas darbā. Sieviete strādā valsts iestādē, labā amatā, ar labu algu. Uz darbu lielākoties protas aiziet, jo ir izglītota, saprot, ja nebūs darba, nebūs, par ko dzert. Ar viņu ģimenē esam krustu šķērsu šo lietu pārrunājuši, esam sūtījuši uz Straupi, meklējuši citus ārstniecības variantus, bet jau nākamajā dienā, kad pārrodas mājās, sākās vecā dziesma. Nelīdz nekas. Uz māju ir arī saukta policija, jo dzērumā viņai sākas histērijas lēkmes, ir maksāti sodi, ir rakstīti protokoli un ir sēdējusi izolatoros, bet vienalga nav skaidrs, ka jābeidz dzeršana. Apsveram vēl tādu variantu - iesaistīt darba vietu. Cik pareizi un vai vajadzīgi būtu šo lietu pārrunāt ar viņas priekšniecību? Protams, ka tā nav darba kompetence risināt šādas lietas, bet ja priekšnieks cilvēcīgi spētu saprast, ka problēma pastāv (un apzinoties, cik ļoti svarīgi viņai ir saglabāt darbu), varbūt tas tur ko varētu līdzēt? Es nezinu, sūtīt uz piespiedu ārstēšanu, sarunāt, lai piedraud ar atlaišanu no darba, ja tā turpināsies? Vai naivi domāt, ka tas ko līdzētu? Vai tomēr ir vērts mēģināt?
6
