Vakar pēc nedaudz vairāk kā gadu ilgas pauzes beidzot satikos ar savu bijušo. Tikšanās beigās viņš mani ilgi un krietni apķēra un noskūpstīja, pat nezinu kāpēc.
Tik ļoti dīvaina sajūta, sapratu, ka man ir tik daudz jūtu pret viņu, bet tajā pašā laikā viņš šķiet tik svešs un tāls. It kā es mīlētu cilvēku, kas it kā eksistē, bet tajā pašā laikā nē. Mēs pavadījām kopā vairāk nekā 3h; bija daudz par ko runāt un tajā pašā laikā nekā.
Vai kādai ir gadījies piedzīvot tādas emocijas un vai tas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa, tikusi viņam gandrīz jau pāri? Vai arī tomēr nē... Un kāpēc gan viņam vajadzēja mani vakar arī noskūpstīt eh.
Liekas, viņš vienmēr būs tas, ko nekad neaizmirsīšu, bet tas vairs nav tas pats cilvēks. Visai iespējams, viņu arī nekad vairs atkal nesatikšu. Un tas ļoti, ļoti sāp.
Meitenes, man laikam šodien ļoti vajag uzmundrinājumu, citādi tā kaut kā skumji :)