Pēdējās dienās sanāk tādas drusku nepatīkamas tēmas veidot, bet šī konkrētā lieta man beidzamajā laikā kļūst arvien aktuālāka un aktuālāka.
Sākšu ar to, ka runa būs par manu labāko draudzeni, ko mīlu kā māsu. Viņa ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē, tāpēc šīs sievietes labklājība man ir gandrīz tikpat svarīga kā manējā. Pērnajā vasarā mana draudzene pēkšņi sāka tā kā atsvešināties, lai gan tas laikam šajā gadījumā nebūtu pats piemērotākais vārds. Mūsu attiecības saglabājās tikpat tuvas, tikai jutu, ka viņai ir kāds noslēpums. Staigāja apkārt smaidīdama, mirdzošām acīm, tāpēc nojautu, ka nekas ļauns nav noticis un nesteidzināju viņu atklāt visas kārtis. Pēc pāris nedēļām, protams, uzzināju. Proti, draudzene iepazinusies ar kādu vīrieti - simpātisks, gudrs, drusku vecāks, neesot gaisa grābslis, kā divdesmitgadnieki. Viss skaisti un jauki. Izmetu, ka tad jau bezmaz jāsteidz gredzenus mīt, un draudzene tajā brīdī kļuva ļoti domīga.
Pēc mirkļa drusku pasmējās un teica, ka mana ideja neesot peļama, tikai viens šķērslis gan esot - kavalieris atrodas ieslodzījuma vietā. Te nu bija mana kārta uz mirkli zaudēt valodu. Neuzskatu sevi par dikti aizspriedumainu personu, visus, kuri reiz kļūdījušies, nenorakstu, tomēr drusku aizdomāties šādi jaunumi lika. tomēr visvairāk bija jābrīnās par pašu draudzeni - pati strādā augsti atalgotu darbu, ir dzīvē pašrocīgi ļoti daudz sasniegusi un arī pretējā dzimumā vienmēr ir meklējusi stabilitāti un uzticamību. Biju jaunajai situācijai atvērta, neizprašņāju, nenosodīju. Redzēju, ka mana teju vai māsa ir tiešām ļoti aizrāvusies. Vēlāk viņa man atrādīja dažas vēstules, vīrietis atstāja tiešām sakarīgu iespaidu, tomēr, tā kā manas acis neapmigloja iemīlēšanās migliņa, es mēģināju uz šo visu skatīties vienlaikus toleranti, tomēr ar kritisku aci. Teksti, ko jaunizceptais iecerētais rakstīja, atstāja visai inteliģentu iespaidu, tomēr kaut kāda banalitāte tur cauri spīdēja, tāpēc uz mirkli ļāvos riebīgām aizdomām, ka viņš šādas vēstulītes štancē kāliem... Lai nu kā, ne jau par vēstulēm ir runa. Izrādījās, puisis (gadi 39) pēc drusku vairāk kā pusgada būs brīvībā. Visā tajā nebrīves laikā man joprojām ik pa laikam pārņēma neliela sirrealitātes sajūta: mana koptā, pedantiskā draudzene grīti sakrāmē mašīnā pirkumus un pāris reižu mēnesī dodas dzeloņstiepļu žogu virzienā nodot kārtējo "pienesumu". Nu, labi, pienāca februāris, brīdis, kad ilgotais vīrietis no betona sienām iznāca Latvijas ziemas aukstākā mēneša spelgonī.
Protams, pēc cietuma darbavietas neviens pakaļ nesviež. Ilgi apspriedām dažnedažādus variantus, man visprātīgākā likās ideja, ka vīrietis sākotnēji padzīvos pie savas mātes, tuvējā mazpilsētā. Sākotnēji tā arī notika, tomēr notikumi (vai drīzāk - draudzenes prāts) iegrozījās tā, ka jau nepilna mēneša laikā iecerētais bija ievācies draudzenes trīsistabu dzīvoklī. Nē, tagad nesekos krievu kriminālhroniku cienīgs stāsts ar izzagtu dzīvokli, dzērāju bandām un sievietes līķi finālā.
Viņu kopdzīvi par neizdevušos neņemos saukt. Vīrietis ir mīlošs, varbūt pat drusku iztapīgs, tāds kā pateicīgs par viņas labo sirdi. Bet problēmu manā skatījumā netrūksti (šķiet, draudzene tās nepamana vai apzināti ignorē). Galvenā katastrofa - vīrietis šī teju vai gada laikā ir strādājis dažus gadījuma darbus, nopelnot pārsimt latus; darbi tiek ātri vien pamesti, tam atrodot attaisnojumus, kuri pirmajās reizēs likās ticami, bet tagad vairs nepārliecina. Vismaz mani noteikti nē. Otra lieta ir tā, ka vīrietis "aiz kreņķiem" mēdz par daudz iedzert. Draudzene ir nedzērāja principā. Tagad pasākusi pāris vīna glāzes izdzert. Ir bijuši pāris neliela mēroga skandāli. Bet, ak, viņš, cik esmu dzirdējusi, ir lielisku demagoga spēju īpašnieks. Vārdi pēc strīda vienmēr atgriež visu iepriekšējā gultnē. Nezinu, nav jau sliktā vien- tieši attiecību ziņā šīs viņai laikam ir visilgstošākās, īpaši, ja ieskaita sarakstes periodu kopš pagājušās vasaras. Sieviete nebūt nav vēja grābsle, bet savas aizņemtības dēļ attiecības uzturēt līdz šim bijis grūti uzturēt, turklāt, šķiet, neviens vīrietis līdz šim nav spējis tā nopietni saistīt viņas uzmanību.
Man aizvien pārsteidz, ka viņa, būtībā tik izvēlīga būdama, ir kopā ar vīrieti, kuram ir tikai Padomjlaiku vidējā izglītība, šķietami liela mīla kabatā un ne mazums grēkku pagātnē. Sēdējis viņš ir par zādzībām, kas uzticību, protams, neraisa.
Varbūt šīs visas ir tikai manas, aizdomu pilnas būtnes, nevajadzīgās pārdomas? Mīlu es šo cilvēku, tāpēc viņas laime man tik svarīga. Pāris reizes viņa ir raudājusi uz mana pleca, manuprāt, šis jaunais dzīvesveids ar iedzeršanām, skaļu mūziku un dejām līdz rītam ir viņu drusku izsitis no sliedēm. Bet tas nu tā, to, vai šis viss ir priekš viņas, viņai vēl būs laiks izvērtēt.
Zinu, ka ļoti gari sanāca, turklāt diezgan haotiski, par to atvainojiet.
Es gribu jautāt, vai Jums/ Jūsu draugiem/paziņām ir bijusi kāda pieredze ar agrāk sodītām personām? Es ļoti vēlos uzticēties (mana draudzene to jau dara), bet zināma deva nemiera mani nepamet.
601
