Diabēts

Paziņai ir. Nezinu gan sīki par viņas ikdienu, bet viss pa lielam ir ok. Viņai ir 2 bērni, pati sev špricē tās zāles un dzīvo

Atkarīgs, kura tipa diabēts...

Nu, jāšpricē insulīns regulāri, jābūt vienmēr cukura graudiņam kādam līdzi, lai varētu kontrolēt to cukura līmeni, ja par daudz iešpricēts - tas tā, par ikdienišķām lietām. Bet vispār, cukura diabētiķi nedrīkst uztraukties, gandrīz vispār, var beigties arī ļoti bēdīgi.

Es zinu ko dara diabētiķis, kā dzīvo utt
Bet kas var notikt , ja nu.. ? Un kā ar to sadzīvot?

Ko tu domā ar to : kas var notikt, ja nu.. ?

Ja nu interesē kaut kas konkrēts, vari atrakstīt man

Nu bet ja tā mana paziņa ir laimīgi precējusies un viņai ir 2 bērni, tad droši vien ka var sadzīvot.

Man tuvam cilvēkam ir diabēts. Es katru reizi krītu panikā, redzot,ka paliek sliktāk..

Nu trakākais ir koma!

Bet nu manai māsai ir jau no 6 gadu vecuma, sadzīvojusi normāli, špricējas, regulāri mēra cukuru, kad paliek slikti kaut ko apēd, vislabāk cukuru paceļ Cola. Dzīvo normālu dzīvi. Arī citiem radiem ir ģimenē.

Ja ievēro visu un nerij, kas pagādās, špricējas, tad nevajadzētu palikt visu laiku sliktāk.

Kā tas ir, paliek sliktāk?

Cukurs ceļas/krītas? Vai veselība pasliktinās, rodas komplikācijas?

Sadzīvot ar laiku visi var (gandrīz visi).
Ir vienkārši jāzin, ko darīt/kā rīkoties attiecīgā situācijā..

Mani arī interesē kā tas ir, ka paliek sliktāk, kā izpaužas? Jo tā nevajadzētu būt, ja dara visu normāli kā vajag.

Nu ja pārāk zems cukura līmenis, vai ja pārāk augsts. Tad kad nav normāli, tas ir sliktāk
Labi,esmu apjukusi, nezinu kā izskaidrot to visu kā es jūtos

Man tēvam ir 2. tipa cukura diabēts. Iesaku atrast labu endokrinologu. Viņš bija pie vienas, kas sastāstīja, ka dzīve galā, tagad tikai izdzīvo utml. Viss noveda pie medikamentu pārdozēšanas (ievēroja ārstes norādīto devu, kas bija par lielu). Ieteiktu turēt tuvinieku kontrolē, t.i. atgādināt par regulārām pārbaudēm, gatavot viņam piemērotu ēdienu..

Nu manam opim ir, man ir uz robežas,ik pa laikam eju pārbaudīties.
Opim, labi,ka nav nekas jāšpricē.Dzer tabletes,regulāri iet pie ģimenes ārsta, veic analīzes uz cukuru.Protams, seko līdzi, ko ēd.Mana omamma viņu ir pamatīgi izdresējusi, tā kā ēd tikai veselīgu pārtiku

Nu nav jau gan tik traki kā CTN stāsta, 2.tipa diabēts parasti ir cilvēku nolaidība pret sevi, jo to iegūst ēdot visu pēc kārtas un neveselīgi. Man ģimenē 2 cilvēkiem tāds ir un visi dzīvo normālu dzīvi, neviens pie rokas netur un speciāli negatavo. Galvenais sekot līdzi cukura līmenim, priekš tam ir dažāda veida aparāti, un arī pēc cukura var pateikt cik daudz vajag špricēt insulīnu. Dažiem 2.tipa diabēta slimniekiem insulīns nemaz nav nepieciešams, jo ķermenis vēl to ražo.

1.tipa diabēts parasti tiek iegūts kaut kā savādāk, bet to neviens tā īsti nav pateicis no kā, bet ķermenis insulīnu neražo. Un tas, ka paliek sliktāk vai uznāk vājums ir normāla ikdienas parādība, taču to vajag novērst kaut ko apēdot vai iešpricējot. Tā kā vienmēr vajag nēsāt ko saldu līdzi. Šiem cilvēkiem pat normāli var būt bērni, kuriem diabēts nepārdzimst.

Nu protams venmēr jau ir labāk ēst veselīgi, jo tad problēmas ar cukuru pavisam mazas un ja trīsmēnešu cukurs turas ap 6-7 tad jau tas ir ideāli, ja ir padsmit, nu tad vajadzētu daudz vairāk sekot līdzi ēšanai, principā būtu jāskaita ēdien vienības, ko sastāda maizes šķēle - 1 vienība, kartupelis - 1 vienība, ir noteikts cik vienības katrā reizē var apēst.

Paldies, Lilii !

Grūti, ka pats diabētiķis man neko nestāsta nav stāstijis, kaut kā slēpj,izvairās no tādām sarunām, uzskata,ka ir vesels cilvēks. Ēd visu pēc kārtas, ko grib un kā grib. Tas kaut kā spēj traumēt

Nu seko pats tam visam līdzi un zina, ka var ēst visu ko grib, tad ja normāli. Diabētiķim tas ir dzīves veids, tāpēc visa ikdiena taču ir normāla dzīve, priekš kam katram stāsīt pašsaprotamas lietas.

Bet domāju, ka internetā arī pietiekoši daudz informācijas.

Man ir gan radiniekam, gan dzīvesbiedram šitā vaina, vienam 1. tips, otram 2. tips. Dzīvo, precās, taisa bērnus, un netaisa no tā visa nekādu traģēdiju.

2. tipa variantā, kā jau meitenes minēja, daudzi var iztikt ar tabletēm, un nekas nekur nav jāšpricē.

Sliktākais, kas var notikt: koma (ja pārāk nokrīt cukura līmenis, visādu iemeslu dēļ), redzes zudums (diabētiķiem bieža problēma ir glaukoma)

Kā jārīkojas: jāatrod labs endokrinologs, jāseko līdzi tam, ko ēd, jāseko līdzi cukura līmenim, jāsporto regulāri

Būs labi

Pareizi Lii saka, tas ir dzīvesveids. Un, diabētiķi drīkst ēsti visu, tikai jāseko līdz tam,cik apēd un attiecīgi jāieņem zāles.

Ja cukurs ir pārāk zems - jādod cukurs, sula, banāns. Tie ir ātrie cukuri - ātri paceļ asinīs cukura līmeni.
Ja pārāk augsts cukurs - jāieņem attiecīgs daudzums insulīna, nedrīkst sportot, jādzer pa malkam ūdens(nevis litrs uzreiz vienā rāvienā).

Vari palasīt
http://www.diabets.lv/
sadaļa : par diabētu

Ir gan mammai, gan vecmammai. Vecmammai smagāk, viņa ar insulīna špricītēm staigā, bet tur vēl gadi, un citas slimības nāk klāt. Mammai pietiek tikai ar tabletēm, šprices nevajag. Abām mājās aparātiņi, ar ko noņemt sev analīzes, ja jūt, ka pavairāk cukurs uzņemts. Skatās, ko ēst. Ēd visu, bet atsevišķas lietas ļoti minimāli, piem, ja šokolādi, tad tiešām 3 gabaliņus un ja vīnogas, tad mazu saujiņu. Nu tā, citādi dzīvot netraucē, ja ievēro dakteru teikto. Un tie nosacījumi nav tik drastiski.