Labvakar! Rudens arī mani ir ietekmējis un parādījies nepatīkamais gruzons... par sāpīgo tēmu – attiecībām. Nu jau kādu laiku esmu viena, kopš izšķīros no ļoti smagām un sarežģītām attiecībām. Bija vajadzīgs laiks, lai no tām attietu, bet man jau šķiet, ka pārāk ilgi esmu viena. Man vienkārši nesanāk ne ar vienu iepazīties, jo kā paziņas saka, ka es nepazīstamiem cilvēkiem liekos pārāk augstprātīga un neaizsniedzama, kaut arī patiesībā tā nemaz nav. Pie tam esmu ieturēta, nopietna un atveros ar laiku. Īsāk sakot, pilns komplekts. Visu šo laiku manā ceļā gadās nepareizie vīrieši – tie, kuriem ir draudzenes un vēlās mani kā otro. Ja notiktu šādi vienreiz, divreiz... bet nu jau ir par daudz. Un vienmēr es uzķeros uz tiem sliktajiem. Es tiešām vēlos attiecības, vēlos būt laimīga. Mani mierina sakot, ka viss būs, kad uz to tik ļoti nekoncentrēšos, ka visskaistākās lietas notiek tad, kad tās negaida u.t.t., bet es nevaru par to nedomāt, man tas šobrīd ir aktuāli. Es pat nezinu... varbūt tās, kuras ir bijušas manā situācijā var padalīties, kā jums gāja līdz satikāt to Īsto? Vismaz iesakiet, kā iemācīties būt laimīgai esot vienai? Hobiji, jauni kursi u.c. neder, jo esmu noslogota uz visiem 100%. Atklāti sakot man pat nebūtu laika attiecībām, taču es šādi sevi nodarbinu, lai nav jāsēž 4 sienās un jādomā par to, kā man nav. Es zinu, ka visam ir savs laiks, bet ir grūti tam ļauties un paļauties.
493
