Man kādreiz arī bija tāda kā aizsargbarjera- apzināti ''neļāvu'' sev uzticēties puisim, jo baidījos, ka sāpinās. Jā, tikos ar dažādiem puišiem, koķetēju, pavadīju laiku un ne to vien, bet tās bija tikai spēlītes(no manas puses).
Grūtības uzticēties man bija tāpēc, ka ir vecāks brālis un viņam daudz draugu- biju daudz dzirdējusi par meitenēm, puišu attieksmi, tāpēc domāju, ka visi ir tādi, kas atnāk, paņem, aiziet un pēc tam ļooti nejauki aprunā viņas.
Nu, jā, iemācīties uzticēties ir ļoti grūti. Es to spēju tikai pēc pusgada draudzības ar savu puisi, līdz tam es viņu vazāju aiz deguna- domāju, ka esmu viņam tikai mīļākā(reāli tās bija tikai manas slimās iedomas), tāpēc pati tikos ar citiem. Un tad kādu dienu man beidzot "pielēca'', ka es viņam esmu ļoti svarīga, ka viņš ir mans balsts un prieks!