Jau kopš 5 rītā neguļas.. jāpavada laiks šeit :)
Tad nu aizdomājos par dzīvi.Kaut kas sāka grauzt sirdi nedaudz..
Tagad dzīvoju jauku dzīvi,tā nosauksim,esmu uzticīga,kārtīga savam vīrietim.Ne priekš viena nekad tāda neesmu bijusi.Pagājušo gad kaut kā pats no sevis viss iekārtojās tā,ka bija tas klikšķis satiekot viņu un viss :] Iekšēji pārņēmis miers,turklāt gaidāms bebis :) Esam laimīgi,kopā mums ir jautri,jo ikdienā es savus draugus tik ļoti reti satieku.Un nemaz baigi nepietrūkst es teikšu.Esam kā cimdiņš ar rociņu :)
Bet ir tā,ka reizēm pārņem vainas sajūta par pagātnes grēkiem.. visas tās tusēšanās,vīrieši..uzdzīve,protams ne jau tik bezatbildīga lielā mērā,bet tomēr..tik daudz izdarītu kļūdu,kuras es negribētu,lai mans vīrietis uzzin,jo viņš tāds jūtīgs.Kādreiz baudīju dzīvi,nedomājot vai izdarītais varētu būt slikti.Protams pēc tusiņa piecelies nākamajā dienā un pārņem muļķīga sajūta,ka esmu ļāvusies emocijām,mirkļa vājumam..ir lietas,kas būs kā zīmogs uz pieres visu mūžu..no tā man neatkratīties.. kā ir tā ir..
Ir šis tas ko mans vīrietis,kad iedzēris pārmet man... tad sajūtos tik slikta..it kā nebūtu viņa cienīga.. :( Bet es viņam saku -ļauj man dzīvot tagadnē, nevis pagātnē...jo tagad sākas mūsu abu dzīve ko veidojam mēs paši no nulles.