Parasti diskusijas netaisu, bet izlikšu tomēr savu sāpi šeit.
Viss attiecībās ir labi, kad man ir labs noskaņojums. Tad arī viņš ir pozitīvs, smaida, jokojās utt. Bet, kad man uznāk grūtuma brīži, kas pēdēja laikā ir arvien biežāk, es gribu ar kādu parunāt. Bet viņš tiešā vārdu nozīmē klusē. Kad es prasu, kāpēc viņš neko nesaka, kā viņš domā utt. Viņš vnk pasaka - man nav ko teikt, nezinu, ko lai pasaka. Un tas mani dzen izmisumā. Dēļ tā sāku dusmoties, ka viņš nerunā; sajūta, ka viņam nekas neinteresē par mani. Un, kad es gribu izrunāties ar viņu, kāpēc viņš nerunā, viņš atkal nerunā!!! :D Tas mani tik ļoti uzvelk!! Es nesaprotu, esmu stāstījusi un uzticējusi viņam savas problēmas, kas saistās ar ģimeni, cerībā, ka viņš pateiktu, ka viņam mani ir žēl, nu - lai būtu tā sajūta, ka tavs mīļotais cilvēks tevi saprot. bet nekā - viņš noklausās un klusē. Saku jau domāt, ka es esmu jocīga. Un vīrieši tādi vienkārši ir! Bet es tā nevaru, man patīk runāt. Un problēmas, kas ir attiecībās, ir jāizrunā. Viņš parasti it kā apvainojas, pasaka "ko tad man teikt, tu jau visu esi pateikusi", ielien gultā, pagriež muguru un viss. Un tad beigās paiet laiks un saka, ka viņs nespēj dusmoties uz mani, samīļo un turpina izturēties neka nekas nebūtu bijis. Bet es nevaru to izturēt!!! Ka lai piedabūn viņu runāt?! Vai arī man ar to jāsamierinās. Unjāiztiek ar emocionālo atbalstu no draudzeņu puses?
Jāpiebilst, ka viņš bieži saka, ka mīl mani, mēģina visādi iepriecināt (bet materiālā ziņā), lutina utt. Bet emocionālo atbalstu tomēr no viņa nesaņemu.. :/
419
