šodien smaidam, rīt vairs nē !

1.Man laikam draugos ir vairāk puiši.
2. Labāka draudzība man vienmēr ir ar puišiem. Man ir 2 labākie draugi, kopš bērnības jau. Un nekad neesam par kaut ko strīdējušies. Viņi man ir vislabākie draugi ! Bet katru reizi kā man uzrodas kāda itkā draudzene, vienmēr rodas problēmas ,un tāda īsta draudzene man nekad nav bijusi. Puisim var vairāk uzticēties,manuprāt.
3. Kā tikt galā ar tādu situāciju,hmmm,arī bieži ar to saskatos, jo būtībā esmu pieradusi ar puišiem draudzēties nu kā čomi. Bet bieži vien puisis iemīlās, kaut arī brīdināju,ka viņā saskatu tikai draugu. Kā es rīkojos, par to izrunājos un cenšos dzīvot tāpat kā iepriekš ,tikai mazāk ar viņu kontaktējoties, un mazāk stāstot lietas par sevi.

Neticu draudzībai starp vīrieti un sievieti. Komunikācija laba var būt, bet draudzība- pat jau puiši labi tevi saprot, tāpat daudzās lietās viņi nevarēs palīdzēt vai izprast, pat ja saka, jā, saprotu...Tāds ir mans subjektīvais viedoklis

1) Noteikti puišu ir vairāk
2) Man draudzeņu meiteņu var teikt vispār nav, ir tikai vīriešu dzimuma draugi. Neuzticos sievietēm. Vīrietim man tomēr vieglāk atklāties, uzticēties.
3) Ir bijusi situācija, kad puisis vēlējās ko vairāk, bet es tikai draudzību. Pēc daudz un ilgiem mēģinājumiem tomēr ieskaidroju viņam, ka nekā nebūs un joprojām esam labi draugi.

Kādreiz vairāk bija puiši, bet kopš visi "apsvievojušies", kontakts pieklusis. Toties, kad tiekamies, tad sajūta tāda, kā nekas nebūtu bijis, varam runāties, ballēties un ākstīties kā vecajos laikos. Draudzenes no tā laika tikai ļoti retās uzskatu par tikpat labām draudzenēm kā kādreiz. Viņas, atšķirībā no tiem puišiem, stipri mainās.
Šobrīd gan ir vairāk draudzeņu, nekā draugu...
Ja puisis grib attiecības, tad izrunāšana laikam būs labākā metode, ja nelīdz, tad izvairīšanās, līdz viņš atrod kādu citu.

Jauki, paldies meitenes par atbildēm ! :)

1.nezinu
2.atkarīgs no cilvēkiem,bet ar puišiem saprotos labāk,jo nav tādi aizspriedumaini
3.pasaku kā ir un viss,tālāk lai domā pats,ja vēl lenc mani,nejūtos vainīga arī pieņemt uzmanību(līdz attiecīgai līnijai,protams). Tā teikt mana nostāja ir tāda,kāda tā ir un ja viņš vēl vēlas skriet pretī sienai,tad man nav jājūtas slikti par viņa paša nepareizo lēmumu