Lotnija, lai arī man nav 25+, bet arī es biju kādu laiku tieši tavā situācijā. es un visu laiku domāju- kur pie velna viņas izrauj tos foršos, gādīgos, mīlošos un uzticīgos vīriešus? nu, laiki mainās, tie, kuri citām it kā bija forši un uzticīgi, vairs tādi nav, vēljomazāk mīloši, bet drīzāk pārvērtušies par puišiem ar briesmīgu attieksmi, bez mērķiem, kuriem tā sieviete būtu kko briesmīgu izdarījusi. pašlaik es jūtos jau var teikt gadu kā 7.debesīs, bet reizēm man paliek bail, ka varu nokrist bezdibenī. Lai gan nekas par to neliecina, bet citu pieredze, kā mainās attiecības mani biedē.
ko es ar to gribēju teikt, liela daļa cilvēku nemaz nav tik ideāli. īsta mīlestība laikam mums palīdz pašiem kļūt labākiem. agrāk arī es tikai uz īsu brīdi mainījos, bet ar laiku man viss sāka tracināt un kaitināt un kļuvu neciešama. bet tagad tas viss no manis nāk tik dabiski, ka, šķiet dabiskāk vairs nav kur. laikam tev jāgaida tavs īstais. mans īstais man diezgan ilgu laiku man bija blakus, bet es viņu nudien neuztvēru kā vīrieti, ar kuru varētu pat satikties.. laikam, kad pienāk laiks, viss pats saliekas pa vietām..
BET esmu lasījusi cilvēku dzīvesstāstus, kuros cilvēki ir bijuši varbūt vienreiz no sirds iemīlējušies, bet attiecības ir bijušas ļoti īslaicīgas, bet atlikusī dzīves daļa tiek pavadīta vnk bez īpašām kaislībām, un var redzēt, ka cilvēks ir vīlies un ka īstu laimi tā arī īsti nav sasniedzis.. šī daļa mani biedē..vai visiem tomēr nav lemts būt laimīgiem?var ari nesastapt savu dzīvesbiedru?