Lai gan ar prātu saprotu, ka tā nebūt nav, arī man kaut kādā frīkī romantiski psiholoģiskā ziņā ir sajūta, ka tātad tā sieviete ir bijusi labāka, lai viņu bildinātu, precētu, radītu bērnus. Es zinu, ka ļoti daudzām laulībām iemesli mēdz būt ne tik romantiski kā lielā mīlestība vai vēlme nodzīvot mūžu kopā, tomēr tāda sajūta vienalga ir. Tā droši vien kaut kāda pašvērtējuma problēma.
Vīrietis, ar kuru man bija sakars, apprecējās tāpēc, ka bija vēl jauns puika, 23 gadus vecs, un sieviete neplānoti palika stāvoklī. Tad, ar viņas vecāku, draugu un radu gādību un uzstājību lielais process notika. Teikšu atklāti, ka tas ne tuvu nav iemesls un veids, kā es vēlētos kļūt par kāda sievu, tomēr šīs attiecības pastāv jau padsmit gadus. Un domāju, ka turpinās pastāvēt arī turpmāk. Tas liek atkal pārliecināties, ka bieži laulības, kas balstās nevis uz lielo mīlu, bet uz daudz reālākiem, sadzīviskākiem motīviem, ir stabilākas.