Izlasīju visus komentārus.
Diezgan interesants temats diskusijai. Esmu strādājusi par bārmeni un viesmīli. Tādos darbos strādājot, redzi daudz cilvēkus un ar laiku sāc ievērot uzvedību modeļus, kas piemīt daudziem cilvēkiem. Esmu redzējusi izmisušās, kas ienāk bārā. 12 cm papēži, izvelk no miljons dārgās someles makbuku, sēž pie galdiņa un malko Latte Macchiatto atšāvusi pirkstiņu, bet acu skats tāds... nekāds. Ienāk vīrietis, no sākuma uzmet acis, bet pēc tam apsēžas citur, ar sksiatu uz otru pusi. Saproti uzreiz, ka ne tu vienīgā jūti to izmisumu, kas nāk no tās sievietes. Bet viņa taču ir skaista, gudra un veiksmīga!
Vai arī pāris. Kamēr meitene tualetē, džeks koķeti uzsmaida, ejot prom atstāj lielu dzeram naudu. Vai arī meitene sēž, it kā blakus savam vīrietim un čeko visus čaļus bārā. Ienāk "perfektais pāris". Sēž, čubinās, neredz ne ko ēd, ne dzer. Apmāti viens ar otru. Un tad tu nopūties, eh, kāpēc man tā nav?
Un kā mēs varam zināt, kurš no šiem cilvēkiem ir visnelaimīgākais. Džeks, kam gribas laist pa kreisi? Viņa meitene? Sieviete ar makbuku? Iespējams, ka visnelaimīgākais ir pāris, kas čubinās, jo viņiem ir liels dzīvokļa parāds vai nomiris kāds radinieks. Par to mēs varam tikai spriedelēt. To, kas cilvēkam serdē notiek, zina tikai pats cilvēks. Ja viņš ir iepuvis, atradīs tādu pašu iepuvuū vai nekādu, un būs laimīgs. Tam nav vispār nekāda sakara ar izskatu vai naudu vai bērniem.
Es būtu pašpietiekama arī viena. Mans draugs to zina, tāpēc ļoti streso par to, ka aiziešu. Šeit varam runāt arī par harizmu, cilvēku raksturiem, karmu, dvēseli, auru un visu pārējo. Grāmatu par to var sarakstīt, bet galu galā nevienam nebūs taisnība, jo katram ir sava.
Tas, ko es ar šito penteri gribu pateikt - mēs varam dalīt precētos, neprecētos, laimīgos, nelaimīgos, bet galu galā tam visam nav nekādas nozīmes, jo otram cilvēkam iekšā neielīdīsi.