Neticu vairs tādai tuvai draudzībai kā tādai... labi, ne tik traki, bet viens atgadījums, kurā daļēji uzņemos savu vainu arī es, ievadīja manas domas par draudzību un uzticēšanos negatīvā gultnē.
Pirms devos uz UK sanāca palikt vienai draudzenei parādā aptuveni 90 Ls par komunālajiem rēķiniem un īri. Dzīvoju ar viņu kopā divatā, bet, kad izvācos, bija nauda tikai biļetei uz UK un sākumam. Norunājām, ka mēneša laikā atdošu, bet nesanāca, jo nebija darba. Tad es uzzināju, ka paliku stāvoklī un man vispār daudzas lietas sāka mazāk interesēt, jo radās citas prioritātes, bez tam ar naudām arī negāja tik spīdoši, kā varētu likties. Gribēju iekrāt bebim naudu, bet pat tas īsti neizdevās vājprātīgo transporta izdevumu dēļ. Arī dzīvesvietu nācās mainīt vairākkārt, vajadzēja depozītus un ko tur vēl nē. Tā nu sanāca, ka visu laiku nesanāca atdot parādu. Kad beidzot tiku pie normālas naudas summas, es uzreiz mēģināju sakontaktēties ar nu jau bijušo draudzeni, kas bija paspējusi mani izdzēst no draugiem un feisbuka. Taču reiz man netīšām sanāca papļāpāt ar mūsu kopīgo paziņu un tad man nācās uzklausīt visu, ko viņa par mani ir runājusi apkārt. Visi paziņas, attāli radi, puspazīstami skolas biedri un citi zvēri jau no pirmssākumiem zinājuši par manu grūtniecību no viņas, kaut gan ļoti lūdzu to paturēt noslēpumā, lai man neplijas virsū ar jautājumiem. Vienu brīdi man radās aizdomas par informācijas noplūdi, bet tajā vainoju citu civēku. Labi, tas vēl sīkums. Pat mana vidusskolas audzinātāja zināja, ka esmu viņai parādā. Mani bijušie kolēģi to zināja. Un ne jau patiesību, bet sagrozījumus, ka esmu it kā apzagusi dzīvokli, parādā vairāk nekā 500 Ls viņai, sabojājusi kaut kādas mantas, kādu mūsu mazajā ūķītī nemaz nebija. Un par ko man bija vislielākās dusmas - es nezinot, kas ir mana bērna tēvs. Viņai liekoties, ka tas esot kaut kāds melnādains vecis no Vācijas, ar ko es esot dr*zusies viņas gultā uz viņas palagiem. Tolaik, kad to visu dzirdēju, biju stāvoklī. Aizgāju uzreiz pie mammas un noģību, jo no šausmām nevarēju parunāt. Raudāju aiz kauna dienas trīs. Kopš tā brīža neuzskatu, ka esmu parādā šim cilvēkam ne santīmu, kaut gan, kopš nesen uzzināju, kur viņa strādā, ļoti gribas sasmērēt to naudu ar kakām, aiznest uz viņas biroju un nomest uz galda. Tā es pazaudēju gandrīz visas savas draudzenes, jo lielākā daļa no viņām noticēja tam absurdam. Man ir palikušas divas tuvākās un tā jau saka, ka īstie draugi tev paliks blakus arī tad, kad pats būsi iekritis vircas bedrē.
Nesen tiku bildināta. Neesmu vēl devusi atbildi, bet, ja iedomājos par kāzām, paliek skumīgi, ka pie manis, bez vecākiem un pāris radiem, atnāks tikai četri cilvēki - abas draudzenes ar saviem draugiem. Iespējams tāpēc arī precēties negribas, jo draugam ir ļoti kupls draugu pulks.
413
