Palasīju diskusiju par tēriņiem un kartējo reizi nošausminajos par to, cik cilvēki daudz grib, par to, cik sagrozītas un pat amerikaaaaaaaaniskākās par pašiem amerikāņiem vērtības.
Man ir tāds dzīves periods, ka ir nācies pilnībā mainīt savu dzīvi, kur pāris mēnešos nācies saskarties ar nepiepildītām cerībām,visādam cūcībām (kuri ir radušies arī pašas pagātnes kļudu rezultātā) izgāzieniem, rezultātā, vajadzēja sevis izprašanai iziet cauri vairakām dzīves, cilvēku, karmas utt. mācībām. Un sakarā ar to palaimējies runāt ar ļoti pieredzējušiem cilvēkiem, kuri visiem elles lokiem ir izgājuši cauri!
Pirmkārt, kāpēc vispār kādam jāapspriež kurš cik sieriņus ir norijis?! Tas par Ilzi, kuru ka tadu nemēginu attaisnot! Un kāpēc mums tik ļoti patīk apspriest un kritizēt citus cilvēkus, kādi muļķ viņi arī nebūtu?! Izteiciens: ja iznesi foruma savu problēmu, tūlīt dabūsi pa dirsu, neder! Kultūra paliek kultūra, bet ja tādas nav, tad diemžēl... Pedējā Shape numura viriešiem bija jautājums kā īstai damai jāuzvedās ne tikai pie galda, bet arī neta bezdibenī... Dāmu mūsu vidū, pēc visa spriežot „raz dva i občelsa”. Sevi pie tadam nepieskaitu, pasarg dievs :)
Bet runa bija par citu: pēc pēdējo notikumu novērojumiem (un pēc pāris izlasītu pēdējo topiku šeit) mūsu LV sabiedrībā valda kaut kādi ASV + PSRS stereotīpu mikslis. Mēs esam pretrunīgi līdz kaut kādam nelabumam! Cik daudzas no Cosmo meitenēm ir teikuši frāzi – dāmai ir jāņem nauda no vīrieša vai jānopelna pašai!!! Punkts. No vecakiem es neņemšu, drīzāk mirtu. Bet ja tā padomāt – diemžēl, virieši nāk un iet (70 % škirtu laulību ir tām pierādījums) .... Un nevajag teikt: man viss Ok un bus oK. Super, ticu, bet kas zin, kas notiks pec divdesmit gadiem. Un ja arī paliks, vecāki Jums ar Jūsu puišu ienākšanu dzīvē tacu nepalika ! Mamma un tētis Jums ir vienīgie un paliks tādi visu mūžu. Un ja kādam, tie vecāki dod 150 ls menesī un kādam 20 latus dāvanai dzimšanas dienā, lekties ar to , ka es nepaņemu no nabadziņiem jo esmu 110% patstāvīga būtne, ir stulbi. To es pati sapratu sava "tridcatnika" priekšvakarā...
Es pati biju tāda, kā Jūs, es nelūdzu mammai naudu, kad vajadzēja DZĪVĪBAS GLABŠANAI vienam cilvēkam, kretdīta procenti bijusi drausmīgi, bet mammau nedrikstēju uztraukt un prasīt..., es nepaņemu no mammas naudu dzīvoklim, bet no otras pusītes, nedomājot, kaut gan arī pati darīju visu iespējamo, lai nepaliktu parādā. Tagad man ir mēnesis no vecā darba līdz jaunajam, nauda man vēl ir, par nākotni TAGAD esmu pārliecināta, kaut gan piedzīvoju vilšanos nepajokam, kad pēdējā brīdī pazaudēju iespēju strādāt savā sapņu darbavietā (bet tas ir cits stāsts un viss, kas notiek, notiek un labu) un no mammas ņemt negribās. Es , ka jūs visas šeit, pilnā balsī bļāvu , cik spēju pretī, labāk mirt, neka no vecākiem, kuri nav milionāri. Un tad, pirmo reizi, mamma man pateica lietu,ar kuru vēlos padalīties ar Jums.
Burtiski citēju:
Mums nav amerikānu sabiedrība, kas viņiem der, mums nē, tikai tāpēc, ka vēsturiski eiropiešiem, baltiem, krieviem bijušas citas vērtības – ģimene citā izpratnē.. Mēs nesūtam visus večukus uz pansionātiem, jo tie mums ir vēl drausmīgā līmenī (pansionāti, ne večuki, kaut gan aar mūsu medicīnu... arī par cilvēkiem var to teikt :)), mēs neatdodam bērnus tikai auklītēm, un vecvecāki vēl, kad ir iespējams, ņem mazbernus pie sevis. Mums vēsturiski ir dziva tā saikne – saime, ģimene palīdz viens otram nevis līdz 15/ 16/ 18/ 21, bet visu mūžu.Zakjis ar Gruzijas pieredzi var pastāstīt par vēl ciesāku saikni, kur viena majā dzīvo veirakas paaudzes un nelauj nevienam savējos abižot :)) Un mēs esam savādāki, mēs vēl nemirstam no tā un nenorijamies ar hotdogiem (es pārspilēju), kad paliek slikti, bet ceļamies un ejam ( Emanuelle var pateikt, cik ASV bija pašnavību TOP menedžeru vidū, kuri nevarēja samazināt „planku” līdz ar krīzes sākumu, dzirdēti reāli stasti nevis tikai no TV). Pat paši amerikāņi tagad atgriežās pie ģimeniskam vērtībām, bet mēs ar prieku ņemam svešu un nezinam, ko darīt ar to. Tikai mēs lasam grāmatas, ka var pārdod visiem visu, atvēram SIA – MIA bez stratēgijas un pēc tam kožam pirkstos. Nē, mūsu cilvēks no divāl lietam vēsturiski ir spejis uztaisīt trešo, to trešo vēl mantojumā nodevis, bet štruntus nepircis... Laiki mainās, vērtības mainās, bet vai tik ļot?! Jo mēs esam citādāki pec savas būtības. Tagad, meitiņ, Tu saki „man neko nevajag, ja pat man nav naudas, ta ir mana problēma, 30 gadīgai vecenei nav jāņem no vecākiem nauda”. Mamma atbildēja, ka pensija viņiem būs labi ja 100 lati, iekrājumi ar liktu veselību beigsies ātri, un kad es zvanīšu, viņa arī pateiks, viss ir labi, padzersies pliko ūdeni no krana, nomirs nost uz lūpām: tas ir manas problēmas, Tu jau no manis palīdzību neņēmi, jo biji jau pieaugusi, es tagad arī esmu pieaugusi!!! Kaut arī mēgināju oponēt, ka es viņai, ja būs iespēja, atdarīsu par to, ka viņa man tik daudz ir devusi bērnībā. Mamma atprasija: procentos skaitīsi.. latos, eiro???. Tad es atcerējos par tiem 150 tad 20 ls atpakal, līgumiem. Un sapratu, ka kad mamma nākamreiz dos man naudiņu savam sirdsmieram, kaut arī biezie viņi ar īiru nav, es paņemsu, cik dos (un zinu, ka tas būs simtos, tātad VISA mammas mēnešalga, nevis ka meitenes tur skaitīja 2/3 vai cik tur), Jo vecākiem pašiem prieks un lepnums, ka VĒL NAV TIK VECI UN NEVARĪGI un savam bērnam var palīdzēt, vienalga, cik bērnam ir gadu !
Atcerējos arī antropoloģijas, etnografijas un vēl vienu lekciju, kur mums visiem stāstījā kontekstā, ka mums šeit pilnība neder tas „You are the chempioooon!!!” dzīvesveids, ka mūžīgais smaids un” I m OK, ever and for ever, eveeeer” neder, ka mums tas modelis: koledža kopmitnes jau no 16 gadu vecuma un visa ģimene kopā tikai ziemassvētkos un pateicības dienā neder APRIORI. Viens pasniedzējs smejies, ka uz mums arī The SECRET darbojas savādāk, jo mums jāsaskata ne tikai griba un mērķis, bet garīgums un saknes (tātad, līdz labumam janostrādā un jānobriest psihologiski), jo jau tā vēstures gaitā mes to zaudējam, mēs nevaram atrast savu unikālu vietu, paņemot kaut ko no svešām vērtībām, sagalābājot savas, mēs braucam auzās (lasam – galējībās)...
Tas ir garas un haotiskās pārdomas par to, kādas esam, par to, ka mes pārāk kritizējam citus, par to, ka lepnumam un lepnībai ir viena sakne un ļoti paplāna robeža un lepnība (nemācēšana pienemt palīdzību) ari ir grēks..., par to, ka mēs esam pieradušas, ka mums jābūt the best, ātri nosodam, ja kāds tāds nav, un nezinam, ko darīt, ja pašām dzīvē sanāk kaut kas ne tā. Mēs esam vis, vis... vis... vismaz mums vienmer jācenšās, jāiet uz mērki. Mēs vairs nemākam baudīt mirkli, mūsu sabiedrībā lietas tiek mīlētas, bet cilvēki – lietoti....
Neatceros, kur dzirdēju izteicienu, ka katram ir savs krusts, bet kokam, no kura krusts ir pagatavots, saknes slepjās mūsu sirds dzilākajā augsnē....
2130
