"palīgi" šķiršanās lietā

Lilliii- nu man vairāk nav 18 gadi, bet neuzskatu, ka pēc dažu mēnešu kopdzīves ir jāprecas, vai vēl labāk jau viņa gribēja, ka mēs precētos vēl neuzsākot kopdzīvi. es tā negribu iet uz dullo kko darīt. bet nevaru to iestāstīt ne pa kam.

Mums ar draugu abiem abu vecāki ir dziļā vienprātībā, ka nederam viens otram :D Vispār arī lielākā daļa apkārtējo domā tieši tāpat un mums no draugiem nākas dzirdēt visai negatīvas un nepamatotas atsauksmes vienam par otru, nesaprotam, kur ko tādu var izdomāt. Viss nav labi - tad tas, ka neprecamies, tad tas, ka precamies, bet atkal ne tā kā visi gribētu utt. Mani tas ļoti kaitina un jo gadu, jo vairāk. Itkā mēs pēc kāzām plānotu pie kāda no purkšķītājiem ievākties vai kādam vispār ko prasītu kaut vai viņu domas un padomus.

tagad taisamies uzsākt kopdzīvi un mana mamma sāk pukstēt par to...neko neteiktu,ja mēs būtu precējušies...
es tā uzsprāgu un teicu,ka ko tad viņa līda ar senci kopā dzīvot vēl neprecējušies?
un tad mājieni tiek izdarīti. protams,ka gribas apprecēties, bet naudas nav..tad nu es saku,ka precēsimies tad,kad mana muča kāzas sponsorēs..
tieši vakar runājām par kāzām un abi tā,kā nolēmām nākamgad pa kluso aiziet un sarakstīties..kāzas iesvētīt baznīcā ar baltām kleitām citreiz. tad nu šī doma nepamet...
puiša senči atkal šokējās par to,ka mēs gribam kāzas, nevis tikai sarakstīties....jo vajagot daudz naudas tur...bet mēs taču viņiem naudu neprasam!! kāds sakars viņiem gar mūsus finansēm? un piša vecāki gajau uz bērniem spiedīs..
kamēr nebūs kāzu - tikmēr nebūs bērnu...tā.lūk.

Khmm, mana bijušā topošā vīra darugi, kas mani vispār nepazina, viņu traki mēģināja atrunāt ar mani tikties. Viņš pat pārstāja ar viņiem kontaktēties. Tāpat arī viņa radi, kas redzēja mani tikai 1 reizi, vēl pirms šīs 1 reizes mēģināja viņu atrunāt. Sanāca tā, ka uz gimenes pasākumiem vienkārši negājām. Traki - bet ko citu darīt tādā situācijā.

Gandrīz mans stāsts :D Arī man bija puisis, kurš maniem vecākiem nešķita pietiekami labs.. Ne tik gudrs kā vajadzēja, un ne no tādas ģimenes, kā vajadzēja.. Lai kā es spurojos un turējos pretī, to šķiršanās palīgu uzradās arvien vairāk, un rezultāts bija tāds, ka es ar to puisi tiešām izšķīros:( Tagad, kad paskatos atpakaļ, nodomāju - var jau būt, ka labi vien ir, ka tā bija..

Ja man kāds kaut ko par tēmu sāk runāt, es uzreiz saku, lai nelien tur, kur viņu neviens neprasa līst un tas attiecas uz pilnīgi visiem. Man gan ir paveicies ar ģimeni un nekad nevienu sliktu vārdu neesmu dzirdējis par esošo draudzeni .. tikai pēc mūsu šķiršanās mani vecāki kaut ko ir teikuši, bet arī ļoti korekti un ieturēti .. ar draudzeņu radiem gan bijis visādi - gan, ka patīku, gan, ka nepatīku, bet tas nekad nav bijis šķērslis attiecībām .. laikam tāpēc, ka visas manas ex ir bijušas ar spēcīgiem raksturiem:)

Jā, vecākā māsa, un īstenībā- labi vien ir, viņa to darīja labu gribēdama. Ar tagadējo manu draugu iepazinās, kad biju stāvoklī un sākām dzīvot kopā, neko sliktu, vismaz acīs, teikusi nav un pat nebūtu par ko, bet nu, viņai jau neviens nav labs, visiem jābūt tik perfektiem kā viņa pati.

Mātei sākumā nepatika mans draugs, lai gan redzējusi bija tikai vienreiz un pa gabalu,joprojām nesaprotu, pēc kā viņa secināja, ka nepatīk svešs cilvēks, bet lai jau, viņas viedoklis man ir tukša skaņa jau no padsmit gadu vecuma, par tēvu nerunāsim.

Jā, tas ir fenomenāli, piemēram, mana draudzene runā jau otro stundu par saviem radiem, draudzenēm, kuras reti kuru pazīstu un jau miegojos, kad pēkšņi "līdzjūtīgi" izspļauj - jā, bet tavējais gan par tevi nemaz nerūpējas! Es gandrīz no krēsla nokritu, jo viņa labi zin, ka viņš manā labā darījis vairāk par jebkuru citu. Tā kā man ir tik daudz nelabvēļi, tad es to risinu tā, ka viņiem vienam par otru sūdzos. Piemēram, mammai saku, ka draudzene par manu draugu saka tā un šitā (lai gan zinu, ka mamma domā tāpat), bet es viņai piebilstu, cik draudzene ir netaktiska un labāk mazāk ar tādiem cilvēkiem komunicēt, būtu labāk viņa par savu dzīvi padomājusi, nekāda priekšzīme jau arī viņa pati nav. Un mamma saraujas saprotot, ka viņas situācija ir identiska un vēl saprot, ko es par tādiem cilvēkiem domāju. Ar laiku tas viss šādā psiholoģiskā spēlītē mazinās.

Khmm, laba metode - nebiju aizdomājusies ;)

Attiecību sākumā vīrieša draugu lokā bija viena čūska, kurai es it nemaz nepatiku, tad nu viņa darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai sakūdītu visus pret mani! Stāstīja tādas pasakas par mani! Un galvenais, ka visi uzķērās. Viņa mācēja pārliecināt par savu taisnību, visi viņai ticēja! Tikai vīrietis palika skaidru galvu un znāja, ka viņas stāstītais ir tīrākie meli. Ar laiku viņa saprata, ka nesanāks neko izjaukt, tad nu meta mieru, bet viedoklis par mani jau bija izveidots! Tā nu pagāja krietns laiks kamēr vīrieša draugi saprata, ka neesmu ne tuvu tāda, kā par mani stāstīja tā čūska un sāka mani respektēt.

Khmm-vnk prātīgs risinājums tādai situācijai :)

Man brālēna vecāki drausmīgi jaucās viņa attiecībās, līdz tur viss pajuka. Bralēns pats vainīgs, jo pieļāva mammas maisīšanos visur pa vidu un viegli padevās mātes noteikumiem. Vīrietim 25 gadi, bet pilnīgi visā atkarīgs no mātes - dzīvokli pirka mamma, mašīnu mamma, darba iekārtoja mamma utt. Redz, tagad uz to arī ta māte spekulē. Vienreiz gājām tusēt māte zvana šim 3 naktī, lai nepiedzeras. Citreiz, kad nevar sazvanīt, tad apzvana pilnīgi visus draugus un kolēģus,/ Jā, lai cik smieklīgi neliktos, viņai ir visi draugu un kolēģu numuri. Plusā jaucās pa vidu abu kopdzīvē, ierados, kad sagrib un sāk meitenei mācīt, kā viņas dēls ir jāpabaro, jāapgulda uz darbu japalaiž. Drausmas! Tā meitene neizturēja un abi izšķīrās. Mēs ģimenē vairs nebrīnamies, ka tā būs ar visām brālēna meitenēm, ja nu vienīgi neiemīlēsies kādā ar tāādu raksturiņu, kas vīramātei parādīs īsto vietu, vai atkal gluži pretēji iemīlēsies tāda, kura ļaus vīramātei dktēt savus noteikumus.

Ir grūti saglabāt attiecības, ja džeks pats atļauj vecākiem tā līst viņa personīgajā dzīvē. Bet manis minētajā piemērā māte visu ģimenē diktē jau no bērnības!!!

btw par tiem draugu/kolēģu numieriem - ir pareizi, ja ģimenei ir šādi numuri. Visādas situācijas dzīvē gadās. Vienam paziņam bija pazudis dēls, tēvam nebija pat dēla draudzenes numurs, kur nu vēl kāda. Tā nevarēja diez gan ilgi dēlu atrast (kopā sen nedzīvo, maz kontaktējās). Izrādās dēls aizbrauca uz darbu ārzemēs.

nu tādā ziņā, lai ir tie draugu numuri, bet ne jau sava telefonā pārkopēt pilnīgi visus numurus, un viņa tiešām visus apzvana. Saprotams, ka labi, ja ir tuvāko draugu, kolēģu numuri. Labakais ir tas, ka viņa, piemēram, pirms stundas ir runājusi ar dēlu, šis klubā speciāli iziet ārā, lai atzvanītu mātei. Vēl pēc stundas šī zvana atkal, šis neceļ un neatzvana. Un māte sāk apzvanīt pilnīgi visu telefona gramatiņu.

Esmu arī pati redzējusi, ka viņa māte bez pajautāšanas paņem dēla telefonu, lasa visas sms, apskata visus numurus, un ja kataloga parādījies kāds jauns kontakts tā uzreiz dēlam prasa sīkumos, kas tās(ā) tāds(a), kā iepazinies, kādi vecaki, kur strādā.

Nezinu, varbūt saprotama šādas mātes rīcība būtu tad, ja dēlam būtu padsmit gadi, pubertāte un māte gribētu būt droša, ka dēls nesapīsies ar sliktu kompāniju, vai kā viņš pavada laiku, bet ne jau pieaugušam vīrietim. Nekādas personīgās dzīves!!!

kas tie par mīkstajiem memmīšiem, es nesaprotu

drauga mamma nejaucas, bet visu dara aiz muguras. :( puisim jau liekas,ka viss ir kārtībā!

Ja, manas vel isti nesakusas attiecibas jauca un ari izjauca puisa draugi. Vini loti velejas, lai vins atkal saiet kopa ar bijuso. Nu vini ta brutali ienida mani. :D Bet paldies no vienas puses viniem, puisis izradijas liels kretins.