Jā, lēdijas manas, tā nu ir sanācis, ka Hanna veido sev pagalam netipisku tēmu. Ja agrāk manas jau tā noslogotās smadzenes (darba pienākumi un radošie ekscesi, ziniet) nodarbināja domas par to, kā labāk, parocīgāk un liderīgāk atdoties saviem sapņu prinčiem (melnā mersedesā), tad tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka nevēlos, lai sekss sabojā manu perfekto intelektuālo saskaņu ar tumšo sapņu bruņinieku.
Pavasara nogalē gadījās iepazīties ar, kā sacīt jāsaka, indivīdu no līdz šim neiepazītām aprindām. Dažpadsmit gadus nobriedušāks, dzīves ceļā daudz tālāk par mani aizstaigājis. Komunikācija neregulāra, bet satricinoša. Fiziskie kontakti reibinoši, bet manis novilktā robeža šobrīd kavējusi doties līdz galam. Un, jā, apsveru iespēju šajā vietā arī apstāties. Lai gan lieliski apzinos, ka riskēju pazaudēt. Un ne tāpēc, ka vīrietis būtu klasisks brunču mednieks. Nav, citādi tik ilgi ap neiegūstamo neluncinātos. Bet jautājums paliek - cik ilgi spēsim izturēt kņudoņu pavēderē?
Pāri visam mani (un ne vien miklumrades orgānus, bet smadzemnes!) valdzina mūsu intelektuālā saskaņa. Tas, kā viņš mani jūt un es viņu. Kā mēs pabeidzam viens otra iesākto teikumu. Kā viens otru papildinām un bagātinām.
Šī ir pirmā reize manā ceturtdaļgadsimtu ilgajā dzīvē un teju desmitgadi ilgušajā gultas prieku pieredzē, kad šaubos un vilcinos, sevi nesolījusi un neatdevusi. Tīņa gados solīju i mutes dot, i vāverīti kuplastīti palūkot, bet, kad īstā reize pienākusi - spudūc! - krūmos iekšā. Šoreiz šādi pārgalvju varianti nederēs.
Tad nu jautājums un dilemma mana. Vai kādreiz Jums, dāmas, gadījusies situācija, kad liekas, ka sviedri palagos kā kāršu namiņu izjauks tik krāšņi uzbūvētu emocionālu saskaņu?
1821
