Bieži domāju, ka man šausmīgi nepatīk šī pasaule. Man nepatīk lietas, kuras ikdienā redzu sev apkārt savā mazajā, šaurajā dzīvītē, kā arī nepatīk globālās pasaules tendences, par kurām skatos ziņās, lasu žurnālos, uz savas ādas gan to nesajūtu, bet vienalga man ir šausmīgs diskomforts, ka tas notiek. Nevaru izturēt, bet nevaru izmainīt. Un arī nevaru izslēgt to no savas apziņas un domāt par puķītēm, kamēr ik uz stūra redzu kaut ko, kas nav saskaņā ar manu uzskatu, kā tam būtu jābūt. Reizēm par kaut kādu kārtējo konkrēto lietu pārvāros sevī un eju tālāk, reizēm sākās ar to un beidzās ar visu pasaules problēmu uzskaitīšanu stundām ilgā histērijā, kas ietver arī domas par to, kāpēc man uz to ārprātu katru dienu ir jāskatās, novāciet to visu, novāciet nost, atņemiet man acis, ausis, atņemiet man veselo saprātu un apziņu, lai tikai es nesaprastu, kas notiek, jo to visu negribu laist caur sevi. Un ar katru dienu mans prāts tiek arvien vairāk izdrāzts, jo ar katru dienu kaut kāds lielāks vai mazāks ļaunums nāk klāt, par ko lādēties. Es nezinu, kas būs piecdesmit, septiņdesmit gadu vecumā, man bail par to domāt, es nezinu, vai vispār visam pietiks vietas, un, ja pietiks, tad ko tas ar mani nodarīs. Oj, izklausās traki.
10
