strīdi...

Ehhh- es arī esmu kašķu pods- a la tu man šodien vnk nepatīc, un tad sāku piesieties visam. :D Pašai kauns, bet pa lielam mums viss ir labi.

Par vīrieša lepnumu, kas ļoti bieži nāk nelaikā un nevietā.

Mazi ikdienišķi strīdi bija kā odziņa attiecībās ar ex, par ko pēc tam sasmējāmies un tas kalpoja par priekšspēli .. par nopietnām lietām nestrīdējāmies, jo, tā kā viņu uzturēju, tad viss notika pēc mana prāta, kā arī spēju piekāpties par man ne tik svarīgām lietām.

Ja godīgi, reizēm speciāli izraisu strīdus, jo viņš man ļoti mierīgs. Nekad nebļauj, un nerunā pretī, bet man atkal pietrūkst tā asuma. Tad viņš ļauj man kādu brīdi psihot, un man beigās apnīk

Tieši kā es :D

Es uzsāku strīdu, jo nemēdzu klusēt, ja man kaut kas sāp vai neapmierina. Bet tad, kad sākam strīdu, atklājas, ka arī viņš ar kaut ko ir neapmierināts, un, tikai tad, kad viņu sadusmoju vai viņš ir iedzēris, tad tikai viņš pasaka, ko ir domājis.. Vispār ikdienā viņš problēmām uzliek smiedu pa virsu it kā nekā nebūtu, un par to arī ir strīdi. Un pēdējā laikā par to, ka man viņa pārāk pietrūkst viņa darba dēļ, pietrūkst laika divatā, jo pēdējā laikā sanāk tā, ka esam ar viņa draugiem, bet divatā tikai pa nakti guļot. Mani tas tracina un man ir skumji, tāpēc es to arī saku. Bet tas drīzāk nav strīds, tikai tāda čīkstēšana no manas puses.

Mums strīdi ir tikai par filosofiskām tēmām, galaktikām, astronomiju, dzīves jēgu, bet tās vairāk tādas asas diskusijas, kurās ir daudz retorisku jautājumu. Sadzīves strīdi mums nav bijuši, neredzu jēgu strīdēties, piem., par netīriem traukiem, darbā pavadītām virstundām utt. ikdienas klapatām.

Parasti strīdi ir visādām mājas lietām - ka man viss jādara, un viņam redz ir viss po***!
*Var nodzīvot pa māju pilnīgā nekārtībā...nesaklāta gulta, neizsūkts paklājs, par traukiem vispār var nerunāt, atstāj tur kur paēdis :DKur nu vēl nomazgāt :D
*Par smēķēšanu...
*Un par to, ka es ķipa visur jaucos, neko nezinot :D

tādi strīdi visburtiskākajā nozīmē nav bijuši.
bija gadījums, kuru stipri pārdzīvojām abi, izrunājamies utt. bet ar tādu kkādu kliegšanu, pārmešanu, nē.
ikdienā gadās, ka es uzmetu lūpu, ja man nepievērš tik daudz uzmanības, cik es gribētu un reizēm uzvedas tā, ka es nesaprotu, ko domāt :D

Sadzīves strīdi mums nav bijuši, neredzu jēgu strīdēties, piem., par netīriem traukiem, darbā pavadītām virstundām utt. ikdienas klapatām.

man liekas,ka šādi strīdi rodas tad,ja vienam ir gan darbs, gan mājās viss vienam jādara,kamēr otrs sēž kājas sacēlis un kasot pakaļgalu.
ja abi piedalās mājas darbos - tad šādu strīdu nav un jēgu arī neredz.
ja ir VISI mājas pienākumi ir uz 1 rīkles, tad rodas kašķi.

Īsti strīdi ir bijuši reti. Vairāk šādas tādas domstarpības, bet tie ir tādi sīkumi pat, ko nav vērts pieminēt! :)
Pēdējais strīds, kas arī ir atkārtojies, ir par finanšu lietām.
Strīdus parasti uzsāku es, man kaut kā ļoti daudz principu, kurus cenšos ieskaidrot vīrietim, bet tas tomēr nav īsti pareizi, to apzinos.
Risinam noteikti ar izbļaušanos, ja vajag :D Protams, izrunāšanos.

Sany, es un mans draugs dzīvojam blakus pilsētās, mūs šķir 15 km, tas ir 15 min brauciens. Viņš veda savus darba kolēģus (vīriešus) mājas, kuri dzīvo netālu no manām mājam, un nepiebrauca pie manis jo darbu beidza pēc 7iem, un viņš esot bijis noguris...bet ša vai tā sāpīgi, jo tak varēj pēc tam atbraukt pie manis, kaut vai palikt pa naktis pie manis, un no rīta doties uz darbu...
Un runājot par 4triem gadiem, tā ir sanācis, jo es studēju rigā 3gadus, un pa brivdienam esmu tikai mājas, savā mazpilsētā, un vinš strādā tur ,kur ir objekts darbā, un vai nu dzīvo tur uz vietas, vai pa vakariem ir savas majās. (katrs dzivojam pie saviem vecākiem).

Man brālis arī, piemēram , ved mājās kolēģi, ja strādā tajā dienā kopā un tikai tāpēc ,ka dzīvo ļoti netālu un sanāk pa ceļam . Un ,ja ar kolēģiem ir ļoti labas attiecības kāpēc ,lai nevestu. Dīvaini būtu,ja viens brauktu ar mašīnu ,bet otrs ar autobusu :D un katram ir savas otrās pusītes.

Zuzanna- bet, jā cilvēks ir noguris. ja jūs tiekaties vismaz katras brīvdienas, tad es neredzu problēmu. ko tu ar viņu darītu, ja viņš pēc pāris h aizietu gulēt un būtu īgns. ne īsti pārgērbties uz nākošo dienu, neko. es nekad neiedrošinātos prasīt, ja mans drausg beigtu darbu 7os vakarā, lai ar mani satiekas. viņam tiešām ir tā, ka paēst, paskatīties biku tv un gulēt. arī tagad, kad dzīvojam kopā. nu ēdot pāarunājam dienas notikumus. un zinot tā darba specifiku, es zinu, kas ir strādāt līdz 7 vakarā, un ja man vēl būtu ar kādu jātiekas, jāpaliek pa nakti, tad tikai tādā gadījumā, ja arī brīvdienas nesatiktu.
tu pati esi strādājusi fiziski smagu darbu? ja būtu, tad zinātu, cik grūti ir pēc tam vairākas h veltīt kādam uzmanību, tikties.
par to, ka tik ilgi un vēl nedzīvojat kopā, tad domājat kādu risinājumu. tev vēl ilgi līdz studiju beigām? un tad tu redzēsi vnk kāds tavs vīrietis ir pēc darba, un satiksi katru dienu, un nebūs jāstrīdās, ka pēc darba nepiebrauca.

Par skiibsirdiibas teemam (peedeeja laikaa gan taadu nav), biezi arii rodas mazi kaskiisi paarpratuma deel, un necentoties otru saprast par nebuutiskaam lietam, kaa par izpaliidzeesanu, palutinaasanu, par naudas taupiisanu (ir dazbriid gruuti skubinat vinju pataupiit naudu, jo man skiet nesaprotams, kaa var buut izskeerdigs pa labi pa kreisi, bet vinja uzskats - kam tad naudu pelnu, ja ne teereesanai? bet nu tagad man ir pofigs - vinja nauda, lai dara ko grib, bet ja mees dziivotu kopa, noteikti buus gruuti saakumaa).
striidus mees censamies risinat mieriigi, izrunaajoties, apzinoties kur ir musu pasu vaina. bet ne vienmer tik smuki risinas striidi, citreiz sanaak ta ka pacelt balsi (pie tam es nekad nepacelu balsi pirmaa), mans princips arii visos muusu striidos -
neapvainot otru riebiigos vaardos, ar nejaukiem apvainojumiem,
jo uzskatu, ka tas tikai vel vairak grauj attieciibas.