patstāvīga dzīve

Dzīvot patstāvīgi un dzīvot atsevišķi ir divas dažādas lietas :)

21 gadā laikam ... bet tagad esmu atpakaļ mājās ar visu SAVU ģimeni... hahaha...

Daudzas tik agri sākušas dzīvot vienas! Es pat savos 19 gados, kad devos uz Rīgu studēt, tā īsti negribēju prom no vecākiem, katru nedēļu braucu mājās :) Var teikt, ka man bija ļoti grūti pārraut to nabassaiti ar vecākiem, tas notika ļoti lēnām un tikai 24 gados, kad sāku dzīvot kopā ar tagadējo draugu, uzskatīju, ka sākusies mana patstāvīgā dzīve, tad arī pati jau pelnīju tik, lai daudz maz nodrošinātu svas vajadzības.

Es uzskatu, ka jo ilgāk turās pie vecākiem, jo vairāk var izbaudīt bērnību un jaunību, JO vēl jau visu mūžu jāstrādā :D Nu protams tajos gados, gribas rauties uz neatkarību, bet tas manuprāt ir nepareizi, pēc tam, kad saprot ka pieauguso dzīve nav tik kolosāla, kā bezrūpīgās dienas vecāku paspārnē, tad jau atpakaļ pie vecākiem līst vairs nevar :(

19, bet ne uzreiz sāku sevi uzturēt pati.

16 gados sāku dzīvot atsevisķā dzīvoklī,bet biju vēl finansiāli atkarīga

Man jau liekas, Latvijā tas ir normāli dzīvot diezgan ilgu laiku pie vecākiem/vecākiem uz kakla, jo paskatījos augstskolas - 1600 - 5000 pa gadu, parastais cilvēks jau tādu summu pats nesapelnīs + dzīvošanai..
Es pati 18 gadu vecumā ar draugu dzīvoju, bet tad bija tā 50/50 - viņš maksāja par dzīvokli, mamma man deva naudu apģērbiem un citām lietām.

man šobrīd 18 gadi, dzīvoju pie vecākiem, mans draugs arī pie manas ģimenes mitinās, bet tāpēc, ka mana mamma mūs nelaida prom, jo viņa pati negrib laist mani vaļā :D bet augusta beigās mēs pārvācamies dzīvot centrā paši savos apartamentos :) Tā kā teikšu - uzsākšu to 18 gados ar astīti. :)

Dzīvot patstāvīgi un dzīvot atsevišķi ir divas dažādas lietas

+++ :)

15 gados.

Dzīvoju vēl kopā ar vecākiem, bet naudiņu pelnu pati pilnīgi visam un pat pārtiku bieži pērku no sava maciņa, ja uztaisu gardas vakariņas, citi arī cienājas :) It kā ir bijusi doma sākt dzīvot citur, bet tā kā studēju Rīgā, bet darbs savā pilsētā, nesanāk izvedīgi braukāt no Rīgas uz šejieni un vēl maksāt īri, kurā noteikti aizietu puse manas algas (nē, īstenībā pat visa, ja negribētu dalīt dzīvokli ar kādiem svešiem cilvēkiem)

Man 19 :)

17 gados kopā ar draugu, nu jau manu vīru!.. :)
strādāju, un mācījos!

18

18 gados kad saaku studeet-koju dziive, pec tas beigsanas saku kopdzivi ar draugu.

16 gados sāku dzīvot viena,jo negribēju apgrūtināt vecākus, jo man vēl ir 2vas jaunākas māsas, kurām ir nepieciešama uzmanība un tēvs bija ārzemēs. Irēju 2ist dzīvokli kopā ar savu labāko draugu. Katru mēnesi saņēmu stipendiju vidēji 100 Ls un vēl tēvs man sūtīja naudu 50 Ls mēnesī. Tā arī dzīvoju.
Tagad vismaz esmu apmierināta, ka pati visu protu, nevis kā dažas labas, kas ēst nemāk gatavot, māju nemāk tīrīt utt.

16 vai 17 gados,kad atbraucu mācīties uz Rīgu.. sākumā vecāki palīdzēja

Laikam 21 gada vecumā.Kad mācījos augstskolas trešajā kursā, biju atbraukusi no ERASMUS un sapratu, ka jāmeklē pastāvīga dzīvesvieta Rīgā. Īrēju kopā ar draudzeni un draugu. Darbu ar dabūju. Šobrīd jau dzīvoju ar draugu divatā.

P.S.piekrītu tam, ka patstāvīga dzīve nav tas pats kas vnk nedzīvot ar vecākiem..

18

18gados, kad pārvācos uz rīgu mācīties. Pēc pāris mēnešiem arī atradu darbu un naudu no mājam vairs neņēmu. Vienīgi mammas ievārījumus un gurķīšus.

18 gados pārvācos uz Rīgu, lai studētu augskolā, no sākuma vecāki deva naudu un maksāja par dzīvokli, kopš sāku strādāt patstāvīgi, tētis maksā par dzīvokli pusi, dažreiz mamma kādus 10 latus uz mēneša beigām iedod :)
bet jā, ja mani vecāki dzīvotu Rīgā, es labprāt dzīvotu ar viņiem kopā. man arī ilgi nācās pārraut nabas saiti, no sākuma katru nedēļu braukāju mājās, tagad varu mierīgi 3 nedēļas nodzīvot Rīgā (tas priekš manis ir daudz), bet tā pat gribās atbraukt uz mājām pie vecākiem :)