Ar draugu bijām kopā gandrīz 4 gadus un pēc ilgas mocīšanās izšķīrāmies..
Tagad esam atkal kopā, taču es nespēju tikt pāri tām lietām, ko un ar ko viņš ir darījis, kamēr bijām pašķīrušies, un arī kad it kā atsākām tikties, bet attiecības nebija noformulētas. Nespēju pieņemt to, ka viņš mani tik ātri nomainīja, turklāt ar aizņemtu meiteni, kas par viņu 7 gadus jaunāka.. Viņš vienmēr ir teicis, ka ar 20-gadīgajām viņam nevar būt nekā kopīga, un viņš nevar ciest, ka kādu krāpj. Un te nu viņš bija..kopā ar tieši tādu. Nespēju pārdzīvot un pieņemt tos randiņus, uz kuriem viņš viņu veda..romantiskos vakarus, atgādinājumus par viņas svētkiem telefonā..man visur rēgojas tā meitene, liekas, ka visur viņu redzu un nav tāda diena, kad neiedomātos par viņiem abiem. Paiet garām vietām, uz kurām viņš viņu veda, man ir ļoti liels pārbaudījums un liela sevis mocīšana..būt viņa dzīvoklī, kur viņi bija kopā - neiespējami, ļoti grūti..
Un tad jau vēl tas, ka viņš tikās arī ar citām (gan tikai uz kafijām..un vienu uz koncertu aicināja), kad mēs jau bijām atsākuši tikties. Kad atsākām tikties, viņš atzinās man mīlestībā. Es neatbildēju ar to pašu, nepateicu tos trīs vārdus,jo baidījos, nezināju, kas būs.. Savukārt viņš to, izrādās, uztvēra kā pliķi sejā un savas bailes tikt pieviltam, palikt atkal ar garu degunu, realizēja, ejot uz randiņiem.
Ir pagājuši trīs mēneši kopš brīža, kad šīs attiecības tika nosauktas īstajā vārdā, un jā - mēs esam atkal kopā.. Bet kā lai tiek tam visam pāri? Tas ir tik sāpīgi, tik skumji...
Es zinu, ko es teiktu, ja izlasītu šādu čīkstēšanu, ko būtu uzrakstījusi kāda no jums - tas,kas notika, kad nebijāt kopā, uz tevi neattiecas. Bet, esot šajā pusē, tas ir smagi.. Vai ir kāda, kas var un vēlas padalīties ar idejām, kā šim tikt pāri?
Jo es taču nevaru patīt laiku atpakaļ un izdarīt savādāk..un es nevaru arī piespiest viņu justies visu mūžu par to vainīgam.. bet arī pašai negribas visu mūžu justies nožēlojami - ka es nebiju tā vērta, lai cīnītos..
11
