Tātad: tu aizej uz randiņu ar meiteni. Konstatē, ka nav "klikšķis"/mīla no pirmā acu skata/nav "īstā"/nav draudzenes materiāls. BET tajā pašā laikā tev viņa šķiet pietiekoši interesanta, patīkama, skaista, seksīga un jauka, lai tu gribētu ar viņu pavadīt kopā laiku vēl un vēl. Tad kāpēc tev šķiet, ka labāk iepazīstot meiteni, tas "klikšķis" nevarētu parādīties? Man personīgi pagāja kāds laiciņš, līdz savu tagadējo vīru no kategorijas "tas puisis, kam es patīku" pārliku kategorijā "drauga materiāls". No tāda viedokļa skatoties, jau pēc pirmā randiņa meitenei noziņot, ka jums nekad nekad nekas nopietns nevar sanākt - tas ir muļķīgi.
Ja es nepareizi izlasīju starp rindiņām, un tev meitene nevis šķiet forša (lai arī ne mūža mīla), bet gan tu nospried, ka "padr**t jau var" un tieši to arī viņai vēlies piedāvāt zem nosaukuma "jautri pavadīt laiku", nu tad vari jau mēģināt piedāvāt. Nezinu gan, kas no tā sanāks.
Par iešanu uz randiņiem: es gāju, lai apskatītos, kas par cilvēku. Lai papļāpātu. Lai nosistu laiku. Lai kafiju būtu ar ko iedzert. Protams, cerība, ka pēkšņi uzradīsies "klikšķis" bija, bet stipri vien maza. Manas attieksmes dēļ gan parasti tie randiņi tālāk par otro/trešo netika. Kā man reiz teica viens puisis (kas uz otro randiņu atteicās aicināt) - es, lūk, esot smaidīga un draudzīga, bet uzvedoties kā kolēģe, nevis kā meitenei randiņā būtu jāuzvedas. Tā kā iesaku vismaz pietēlot kaut kādus kvēlas mīlas iedīgļus :)