man škiet, ka tas postpadomijas cilvēkiem ir vienkārši gēnos-būt norūpējušiem, ar rievām pierē, pat ja viss labi, tik un tā domāt par kādām problēmām utt. tāpēc jau arī ārzemnieki to tā pamana. nu un vēl tas, ka mēs plus mīnus ziemeļos esam, maz saules, nav kā, piemēram, Spānijā mūžīgā fiesta vai dzīves baudīšana kā Grieķījā, vai arī augsts dzīves līmenis kā ASV, kur visiem mūžīgais feikais smaids jau ir asinīs. Manuprāt, kopumā tā ir dzīves utvere, mentalitāte, kas atkarīga no konkrētās zemes vēstures, klimata, apstākļiem utt.