Lūzerisms un neattaisnotās cerības.

186

Reģ: 12.06.2012

Zinu,ka riskēju saņemt neglaimojošus eptitetus, bet esmu gatava... :)

Kā lai tiek pāri tai sajūtai,ka tu neattaisno neviena cerības? Tas,galvenokārt,saistīts ar to,ka jau kādu laiciņu esmu bez darba. Dzīvoju kopā ar draugu,kurš,protams,mani atbalsta it visā,attiecības ir lieliskas,vispār visa dzīve šķiet lieliska,ja atskaita darba problēmas.
Katru reizi,kad runāju pa telefonu ar mammu un viņa jauta - kā ar darbiņiem, man raudāt ugribās... Man ir kauns no savas ģimenes,no draugiem,no vīrieša draugiem,kad runa nonāk līdz tai tēmai. Es jūtos kā pēdējā tizlene un neko nevarošā,ka neattaisnoju neviena cerības... Protams, visi vecāki grib,lai viņu bērni ir veseli,laimīgi,finanisāli nodrošināti. Es esmu gan laimīga,gan vesela,bet... Šis viens aspekts mani gremdē...
Pēdējā laikā izvairos arī kopīgi apmeklēt drauga radiniekus, vienmēr aizbildinos,ka nejūtos labi,lai tikai man nebūtu atkal jāatbild - joprojām nav darba?

Man nevajag šoreoz padomus,kur un kā meklēt darbu,jo to es zinu un daru,lai gan, acīmredzot, ne tik labi, bet kā lai tiek galā ar neveiksminieka un cerības neattaisnojošā sindromu...

12.06.2012 14:59 |

858

Reģ: 08.05.2011

Man arī bija dzīvē tāds periods, kad varēju sūtīt pa labi, pa kreisi tos CV un nekas nemainījās.. Sēdēju bez darba, slīku depresijās, pārdomāju daudz ko... Tad šis tas mainījās, iepazinos ar jauniem cilvēkiem, atklāju arī jaunu par sevi, sāku lasīt pozitīvās grāmatas, tad sāku par sevi domāt labākas domas un izvīrzīt mērķus, nepagāja ne ilgs laiks, kad arī nonācu pie darba pat vairākiem piedāvājumiem. Manuprāt, dzīvē viss notiek kā tam jānotiek :)

13.06.2012 10:45 |

Anggggst

13520

Reģ: 29.01.2009

Īsti gan nesaprotu, kā tas var būt, ka nevari dabūt vispār nekādu darbu!
Piemēram pašlaik, uz vasaras periodu, daudzi meklē darbiniekus klientu apkalpošanā, piesakies tādam darbiņam un pa vidam meklē darbu savā profesijā. Labāk kaut vai pārdevējas darbs, nekā vispār nekas! Zinu arī tādas pārdevēju vakances, kur maksā 300 Ls, kas īstenībā nav nemaz tik traki, ņemot vērā to, ka īpaša izglītība tur nav nepieciešama!
Veiksmi! :)

13.06.2012 10:54 |

Riot

3615

Reģ: 01.09.2009

Man vienmēr interesē, vai jūs domājat, ka uz nomāktu un pārāk paškritisku cilvēku iedarbojas tie "nekad nepadodies!", "esi uzstājīgs zvērs rawrrr"...? Viņš piecelsies pēc gada, kad domājis par sevi sliktu, pilnīgi jauns un pārliecināts? NĒ. Šajā gadījumā atliek cerēt uz veiksmes faktoru - ka meitene darbu dabūs un viņai aizmirsīsies tās problēmas. Te jau ir redzams, ka cilvēks ir iemarinējies kritiskajā domāšanā par sevi. Dažiem tā arī visu dzīvi tas nepāriet, jo nekas nav pietiekami labi. Tādiem cilvēkiem "viss būs labi!" un "cīnies, nepadodies!" izklausās pēc sūda, atvainojos.

13.06.2012 11:02 |

pavasarīte

2130

Reģ: 29.06.2009

WaRRior, bet es ticu, ka attieksmi un dzīves uztveri var psoli pa soli mainīt emocionāli attīstoties :)
Par darbu - nu grūti ir LV, un cik iz dzīves sapratu, ka ļoti daudz nospēlē veiksmes faktors...
par pensionāriem - ir jau jomas, īpaši tehniskās, kur jaunu spējīgu speciālistu Lv fiziski nav, vai arī ir ļoti maz, un spējīgāki jau sen ir ārzemēs, tāpēc atliek barot "veco gvardi".

13.06.2012 11:17 |

497

Reģ: 31.01.2009

vai jūs domājat, ka uz nomāktu un pārāk paškritisku cilvēku iedarbojas tie "nekad nepadodies!", "esi uzstājīgs zvērs rawrrr"...? Viņš piecelsies pēc gada, kad domājis par sevi sliktu, pilnīgi jauns un pārliecināts? NĒ.

Piekrītu šim!

Šobrīd es arī jūtos līdzīgi kā Theo. Pat darbā par trauku mazgātāju prasa kaut kādu pieredzi vai valodas zināšanas. Bāāāc, nu!

13.06.2012 11:38 |

Riot

3615

Reģ: 01.09.2009

Pavasarīte, soli pa solim = tas ir ilgs laiks. Nav nemaz tik viegli mainīt uztveri, ja esi pieradis uz visu skatīties caur kritiku. Es ar pamatu piekasos šiem tekstiem, jo gribu redzēt, vai tas kādreiz reāli iedarbojas uz depresijā ieslīgušu cilvēku. Neesmu vēl to pieredzējusi.

13.06.2012 11:42 |