Sveikas, pāris mēnešus jau te nebūs būts. Bet man ir tik daudz sakrājies sevī, ka nezinu pat īsti ar ko lai es te sāku. Manā dzīvē ir ārkārtīgi liela izvēle šobrīd. No kā ir atkarīga mana nākotne un vispār visa mana turpmākā dzīve.
Lieta tāda, ka tieši pirms mēneša aizbrauca mans vīrietis prom uz Angliju. Protams, lai varbūt cik dīvaini un stulbi neliktos - par to es uzzināju pēdējā. Tas mani gan sadusmoja, un tā pamatīgi. Kad jautāju viņam, kāpēc viņš tā rīkojās, viņš atbildēja '' Es nevēlējos Tevi uztraukt, Tu tā jau pēdējā laikā esi pietiekami uztraukta'' . Bet anyway - lai vai kā, bet viņam BIJA jāpasaka man tāpat, ka dodas prom. Man jau bija zināms ka viņš kaut kad drīzumā dosies prom, bet tieši datumu es nezināju, arī vēl par to nezināja. Viss notika spontāni. Tagad ir tur, strādā un dzīvo.
Sauc mani dzīvot pie viņa. Gatavs visu, visu apmaksāt pat biļeti nopirkt. Saka, ka lai LV nemaz neko nemēģinu, jo te nav jēgas! Nē, nu protams ir viņam sava taisnība kaut kāda daļa. Man ir tikai 21 gads, esmu jauna .. iestājos augstskolā, protams tālmācībā, jo ar pašreizējo darbu savādāk nekādīgi nevaru apvienot - pat ne neklātieni. Strādāju šajā darbā arī tikai pirmo mēnesi, kā jau saprotams man ir tagad pārbaudes laiks. Alga, patiešām smieklīga, nav pat minimālā īsti. Vienīgais plus ir tāds, ka tuvu mājām un darbs man ''kaulus nelauž'', nav fiziski smags.
Draugam, es teicu lai pagaida. Lai pats iestrādājās tur uk, un tad es braukšu kad viss virzīsies stabilāk. Bet redz, viņam ''deg''. Vajagot tagad braukt, bet es tāpat tomēr palieku pie savas teorijas. Arī viņa ģimene (ar kuru man ir labi sakari) , saka lai es braucu pie viņa un ka man par naudas lietām nav jauztraucās.
Es pat īsti nezinu, ārzemes un es? - Vai šīs divas tik dažādās lietas ir savienojamas kopā? Manī iekšēji ir divas dažādas personības, kuras abas vienlīdz vienādi 50/50 ir par un pret. Es nevaru izšķirties par to, vai uzsākt jaunu dzīvi - prom no šejienes braukt, atkal mainīt darbu, kas jau tā man ir tagad atkal jauns. Ziniet, jā.. es atzīstu laikam jau esmu iekšēji zaķpastala. Man ir BAIL no visa jaunā. Īstenībā ir bijis pat tā, ka nē, nē.. visam jaunajam un beigās man tas iepatīkās. Kas to lai zin. Tas ko es daru te LV, par ļoti mazo naudiņu - vismaz ir tīrs darbs. Bet tur kur strādā mans darbs.. nu tur tīrais fiziskais. Man no tā ir bail. Protams, ar laiku jau varētu mēģināt piemeklēt kaut ko labāku. Draugu es ļoti mīlu, un gribu būt ar viņu neskatoties uz to kā ir gājis mums.
Esmu jauna un krustcelēs - man bail, bail no tā, kā būs.. kas mani sagaida. Kā lai pārstāj baidīties, un spert soli uz priekšu. Bet varbūt nespert?
Palīdziet lūdzu man morāli, lūdzu. Varbūt te ir kāda ar līdzīgu stāstu. Kas ir aizbraukusi un mainījusi savu dzīvi pa 180 grādiem un var pastāstīt savu pozitīvo/negatīvo pieredzi dzīvē, šajā jautājumā.
360
