Sveikas, vēlos dzirdēt jūsu viedokļus/pieredzi. Lieta tāda, ka jau mazliet vairāk kā gadu dzīvoju kopā ar vīrieti. Pirms saiešanas kopā bijām labākie draugi, un pavisam negaidīti viss iegrozījās 'pāra būšanas' gultnē. Sākums, saprotams, bija ļoti skaists, un vēl arvien viņā ir daudz labas īpašības - ir saprotošs, var ar viņu izrunāt it visu, viņš ir lielisks pavārs, komnikabls, kārtīgs ū tē tē, tomēr ir viens liels BET - jau sākumā pamanīju to, ka viņš īsti neprot(negrib?) izrādīt savas jūtas. Tādas lietas, kā samīļošana 'tā pat vien', skūpstīšanās 'tā pat vien' un citi mīlestības apliecinājumi ir tik reta parādība, ka neviļus arvien biežāk atceros savu pirmo mīlestību, kurā tiešām jutu, ka puisis mani mīl no visas sirds. Jā, manējam cita nav 100%, bieži pavadām laiku kopā, bet ir tāda sajūta, ka mēs būtu labākie draugi (kam ik pa laikam ir sekss), nevis pilnvērtīgs pāris, jo tomēr - ikvienam taču gribās justies mīlētam, ikvienam, manuprāt, attiecībās tomēr prasās sajust mīlestības izpausmes. Arvien biežāk arī nomoka jautājumi par šo attiecību jēgu. Saka jau viņš, ka mīl mani, bet tomēr man vairs nav spēka runāt par šo tēmu, jo viss ir n-tās reizes izrunāts, bet it nekas nav mainījies. Ko jūs darītu manā vietā? (Iespējams, ka pārāk daudz gribu no sava vīrieša, bet tā vien šķiet, ka es labprātāk būtu kopā ar vīrieti, kas neprot gatavot, ir nevīžīgs utt., bet no kura vismaz es justu to, ka viņš mani no visas sirds mīl.)
137
