Savs īpašums..

piespiedās enter :/ Pabeidzu teikumu- laikam esmu pārāk jūtīga par tādām tēmām un ar šausmām domāju par tuvo cilvēku zaudēšanu.

Nē, tas nav riebīgi, runāt par īpašumiem un to, kas ar tiem nākotnē notiks, kurš vēlēsies par tiem rūpēties un apkopt, kurš nē, jo vismaz manā gadījumā no tā bija atkarīgs, kā testamentu sadalīt. Tie ir pietiekami svarīgi jautājui, kurus nevar izlikties neredzam, lai it kā nebūtu neētiski. Ir pašsaprotami, ka neesam mūžīgi un kādam būs jārūpējas par to mantojumu, kas paliks, īpaši, ja cilvēki ir tiešām veci un tā ir realitāte.

paziistamam nomira teevs, un kameer maasa arzemes, saaka tur dziivot un uztaisiija remontu par 30 shtukaam ))ta kaa maasai nekas nespiid !

Tām, kas negrib savu īpašumu- Jūs tā staigājat no viena īrēta dzīvokļa uz otru ar visām mēbelēm? Vai mainat arī gultas, skapjus -respektīvi-dzīvojat , guļat, vannojaties īres dzīvokļa mēbelēs???
Es mēģinu saprast. Runa gan neiet par studentēm un pagaidu variantiem, bet tām, kas tiešām negrib īpašumus.

Atbildu Trallallaa. Tev liekas, ka visi dzīvokļu īrētāji baigi bieži maina dzīvesvietas? Iepriekšējo dzīvokli īrējām 7 gadus, ja būtu gribējuši, būtu varējuši tur palikt, bet tā kā dzīvē šis tas ir mainījies, pieņēmām lēmumu pārvākties. Pašreizējais dzīvokļa īres līgums ir noslēgts uz gadu, bet tas nenozīmē, ka pēc gada man 100% būs jāiet prom. Iepazinos ar kaimiņu, 21 gadīgu puisi, kurš tajā mājā dzīvo kopš dzimšanas. Un jā, tur visi īrē dzīvokļus, tā ir saimnieka māja, kurā dzīvokļi netiek pārdoti.
Un staigāju ar visām mēbelēm un tehniku, tās tāpat kā drēbes, trauki un grāmatas ir manas. Vienīgi šajā dzīvoklī virtuves mēbeles nav manas, jo viss ir iebūvēts. Ledusskapi gan paņēmām līdzi. Vannojos īres dzīvokļa mēbelēs, jo vannu/duškabīni nealkstu ņemt līdzi.
Gan šajā, gan iepriekšējā dzīvoklī drīkstēju taisīt remontu pēc saviem ieskatiem, nevienam neprasot atļauju. Šajā dzīvoklī gan ir daži nosacījumi, kas jāievēro, piemēram, nedrīkstu jaukt nost krāsni, tā tāda veclaicīgā, smukā. Iepriekšējā dzīvoklī saimnieks 7 gadu laikā ienāca iekšā 2 reizes - vienreiz, kad pati izsaucu, jo tecēja jumts, bet šis neticēja, otreiz, kad gājām prom.
Vēl kādi jautājumi?

Lielākais, ko varu dabūt - pussapuvušu lauku māju. Džīvoklī dzīvo mamma, lai gan viņai ir 48 gadi, sāk jau par mantojumu runāt, es tajā neiedziļinos, jo nepretendēju ne uz kādiem īpašumiem.
Kredīts? Nē, paldies. Lai ņem kads cits, es ar bankām nesaistīšos.

Šobrīd man nav nepieciešamības pēc sava īpašuma.Man patīk dzīvoklis,kuru īrējam kopā ar vīrieti.Varbūt kādreiz vēlēšos savu īpašumu,taču tad tikai tādā gadījumā,ja mana finansiālā situācija būs tik laba,lai varētu nopirkt pati.Brīvprātīgi galvu cilpā,tas ir,kredītā,nebāzīšu.Pietika jau redzēt,kas notika ar daļu kredītu ņēmējiem,viņu kredītiem un tā sauktajiem personīgajiem īpašumiem,par kuriem vēl 50 gadus kredīts jāmaksā,kad krīze sākās.

Kaut kādi īpašumi ģimenei, protams, ir, bet par mantojumu vēl nedomāju, pirmkārt, vecāki jauni, otrkārt, situācijas mainās nemitīgi.

Tīri par pirkšanu vai īrēšanu. Atkarībā no situācijas, bet vispār- ņemtu kredītu un pirktu, jo tā vai šā nauda aiziet vai nu bankai (un beigās dzīvoklis ir tavs) vai dzīvokļa īpašniekam (un tev nekā nepaliek). Protams, kredītu neņemtu anormāli lielu un izvērtētu savas spējas. Un galu galā- arī īrējot vari atjēgties ar parādiem.