Savs īpašums..

Es uzskatu, ka kredīta ņemšana nav nekas tāds, ka visu laiku pēc tam barankas jāgrauž - normāli domājoši cilvēki ņemot kredītu domā ar galvu, nevis ar citu vietu, līdz ar to arī rēķinās ar to, ka gan kredīts jānomaksā, gan citi rēķini un vēl ēdiens jānopērk. Nevis dzīvo knapi galus vilkdams un vēl kredītu paņem, tā nav normāla domāšana.

Un es netaisos visu savu dzīvi krāt naudu, lai 50 gados varētu sev dzīvokli nopirkt. Es labāk paņemu kredītu un dzīvoju savā miteklī, nevis visu mūžu īrēju un maksāju naudu kādam citam, tad labāk, lai savs un maksāt bankai.

"Es labāk paņemu kredītu un dzīvoju savā miteklī, nevis visu mūžu īrēju un maksāju naudu kādam citam, tad labāk, lai savs un maksāt bankai."

Pilniibaa piekritu. Varbut man taads priekstats radies, ka tas kredits gruti naak un tomer nav tas pats,kas iiret. Bet es ari esmu ar mieru tas barankas grauzt. un plaanoju lidz 30 gadiem panemt krediitu stabili.

Negribu savu īpašumu. Savā perfektajā un ideālajā dzīvē es neuzturētos vienā valstī tik ilgi, lai pirktu tur dzīvokli vai māju. :) Ceru, ka tā arī būs. Man uznāk panika domājot par to, ka es varētu būt piesaistīta vienai vieta. Protams, ja būtu ļoti turīga, tad jau vienalga, varētu pirkt kur un ko pagadās, taču līdz tādam materiālajam stāvoklim vēl kāds laiciņš, tādēļ neko neplānoju. Kopsavilkumā gan, kā jau teicu - negribu un nevajag man dzīvokli vienā konkrētā vietā. Ja arī gribētu, tad ne Latvijā.

not_for_sale, vecā miesa! :D
Un nesauc manējo par muļķi,ja! :D

becky, nu Tu tak vispar arpus konkurences :D No Tevis jamacas daudz kas, sen zinaams tas ir :D pamaaci muus arii,kaa panakt,lai zemesgramataa meitenu vardi pec iespejas vairakas vietas buutu :D

Not_for_sale, nu īsti padoma nekāda nav, tas ir man un viss, citu opciju es viņam nedevu! :D

Padalīšos ar savu pieredzi. Pirms 7 gadiem draugs paņēma dzīvokli kredītā. Sākām jaunu, skaistu dzīvi, likās nu mūsu ģimenes ligzdiņa būs iekārtota, ražosm bērnus, dzīvosim laimīgi. 5 gadus maksājām, bet tad krīzes iespaidā zaudējām pilnīgi visu. Kā jauna ģimene pēc šāda trieciena vispār var ko vairs gribēt darīt?

Vismaz šobrīd īpašumu negribu. Atņemtu man to brīvības izjūtu, kāda ir tagad. Man nav nekādu iebildumu maksāt īri. Ja kkādu iemeslu dēļ vairs negribu dzīvot tur, kur dzīvoju, pāris mēnešu laikā varu nomainīt dzīvesvietu. Protams, nesaku, ka tā domāšu visu dzīvi. Iespējams, kad būs ģimene un/vai konkrēti nākotnes plāni, gribēšu arī savu īpašumu.

Elīna, dzīvē ir daudz smagu triecienu, bet ne jau tāpēc dzīve apstāsies un nekas labs vairs nenotiks.
Jāsāk viss no gala un nedrīkst tā vienkārši padoties.

Tām, kas negrib savu īpašumu- Jūs tā staigājat no viena īrēta dzīvokļa uz otru ar visām mēbelēm? Vai mainat arī gultas, skapjus -respektīvi-dzīvojat , guļat, vannojaties īres dzīvokļa mēbelēs???
Es mēģinu saprast. Runa gan neiet par studentēm un pagaidu variantiem, bet tām, kas tiešām negrib īpašumus.

man vienā no LV lielajām pilsētām ir savs dzīvoklis pašā centrā, bet nu jau pāris gadus tur nedzīvoju, un tā nu sanāca, ka savu iekrāto naudiņu iztērēju auto iegādei, lai nebūtu jāņem kredīti. tagad īrēju dzīvokli Rīgā, bet tomēr labprātāk ņemtu kredītu un būtu pati sava mājokļa saimniece, gribu šodien šādas tapetes -lūdzu, rīt tādas- lūdzu! bet īrētā tā tomēr nevaru..
man ir arī suns, kas apgrūtina to visu īrēšanas padarīšanu.. bet nav 1. iemaksas, lai pirktu!

jaa, ar to pirmo iemaksu vienmer problemas, bet tur atkal savas mahinacijas ir.

Apbrīnoju tos cilvēkus, kas spēj sakrāt naudu mājas iegādei vai tās celšanai, turklāt ar Latvijas algām. Kredīts? Pārāk ilgas saistības un risks. Tu nezini, vai pēc 10 gadiem tavi ienākumi būs tādi paši kā šodien.

Kredītu var mierīgi ņemt uz 40g un maksāt pa 140-190 eur mēnesī. nekāda riska

ja 30 gados panemt kreditu + 40 gadi... tur jau laicins pensinas gados jamaksaa kriits! vai tas vispar ir reaali kaut vai teoretiski?

Mans radinieks paņēma kredītu uz tiem 30-40 gadiem, neatceros cik tieši. :) Tā ka, ir tādi cilvēki. Un tadammmm...interesantākais - vienistabas! Tiešām neuzskatu to par ieguldījumu nākotnē. Precējies ir, lai arī bērnu vēl nav, bet kaut kad taču būs un nedzīvos visi vienā istabā. Vismaz tas nebūtu labākais variants. Pelna viņš normāli, virs vidējā, bet nekāds ļoti turīgais nav. Trakākais ir tas, ka kredītu ņēma uzreiz, tiklīdz tika prom no vecāku mājām. Varēja redzēt, ka ļoti grib to brīvību un prom no vecākiem, taču īrētajos dzīvokļos bez saistībām nemaz nepadzīvoja.

Katrā ziņā, nu nezinu... Vai tiešām visi, kam zem 30 un grib savu dzīvokli/māju jau ir pārliecināti, ka kā sēnes sēdēs vienā vietā?

Vienrz, ja tu iegādājies mājokli, tas taču uzreiz nenozīmē, ka tur arī dzīvosi. Pastāv vēl izīrēšanas iespēja uz kuras rēķina var vēl nedaudz nopelnīt, tas gan atkarībā no apstākļiem, bet tikt no kredīta vaļā gan tādā veidā var.

Es skatos ar pārsteigumu uz tādiem cilvēkiem, kas tikko satikušies (pārītis) un drīz vien paņem kredītā dzīvokli uz 25 gadiem, viss protams jauki, grib savu vietiņu, ir iemīlējušies, bet kur garantija, ka tiešām šie cilvēki paliks kopā? Zinu vienu tādu pāri, bet pašai man nebūtu drosmes ko tādu darīt, vispār ļoti bail no kredīsaistībām:D

Kumeliņš, es saprotu, bet tomēr kredīts nāk ar sekām un ne tām pozitīvākajām. Ne vienmēr var ātri un vienkārši tikt vaļā un skriet prom. Nesaku, ka tas ir neiespējami, bet tomēr, es ņemtu kredītu tad, ja man liktos: "jā, šeit es nepieciešamības gadījumā gribēšu pavadīt visu savu atlikušo dzīvi".

Mantojumi. Pirkt pati kaut ko nedomāju, vienīgi pēc daudziem gadiem pārdodot kādu mantojumu, pirkt ko citu varbūt. Esmu pa šiem gadiem sapratusi, ka visi tie īpašumi ir vienas vienīgas klapatas, labāk vienu, kurā uz doto brīdi arī dzīvot, nevis rinķī apkārt, naudu un darbu tas viss ēd, ka ārprāts, nodokļi, mērīšanas, īres, kaut vai zemes uzturēšana - zāles pļaušana un jauno paaudžu izciršana, visādi idioti, kam labpatīkas svešos mežos izgāzt atkritumus, dedzināt zāli... utjpr.