Ar draugu esam kopā pusotru gadu. Attiecībām nekāda vaina,viss kārtībā, bet...kā lai izskaidro?
Labi.
Piemēri.
Viņam patīk,ja visur ejam kopā. Vakar viņam bija jāiet pie ārsta,kas te 5 minūšu gājiena attālumā,parasta vizīte. Viņš teica,ka grib,lai eju viņa līdzi. Iet pie friziera - arī patīk,ja esmu kopā ar viņu. Uz banku samaksāt rēķinu - negribi nākt līdzi? Iemesls - viņam vienkārši gribās būt kopā ar mani,lai esmu līdzi. Nav jau grūti,protams. :)
Ja ēd - tad grib,lai esmu blakus, nevis,piem,otrā istabā. Tāpat arī,ja viņš kaut ko skatās TV vai aizņemts ar savām videospēlēm,tad grib,lai esmu tajā pašā istabā ar viņu kopā,nevis mierīgi lasu grāmatu guļamistabā.
Ārpus mājām - ja viņš prasa,vai gribu iedzert kafiju un es saku,ka nē,paldies, arī viņš neies dzert,kaut gan gribēs. Tad nu zinu, un saku - jā,ejam.
Ļoti daudz tādas mazas epizodītes,kad viņš grib,lai esmu kopā ar viņu,kaut vai mazākajos darbiņos. Nepārprotiet,tas nav ne smacējoši, ne apgrūtinoši,ka nu redz, viens bez otra nevaram, bet esmu novērojusi,ka jā,viņam patīk,ja esmu kopā ar viņu gandrīz visur.
To norakstīt uz vēl rozā briļļu esamību vai... ? :D
Jumsējie arī tādi? :)