Viss sākās ar to, ka iepazinos, iemīlējos un mīlu. Attiecības jau vairāk kā gadu.
Taču puisis mani 3 mēnešus krāpa, pasūtīju. Tad atkal piedevu. Sagājām kopā, bet nepagāja, kā nedeļā šis mani pameta. Nu ko, pats vainīgs. Baudīju dzīvi, taču šis uzzinādams, ka es eju uz ballītēm, sākā rakstīt, cik ļoti mani mīl, solīja zelta kalnus. Atkal piedevu. Pagāja mēnesis no zelta kalniem ne smakas. Sāku pārmest par to viņam, šis atkal mani pameta. Jā, es viņu mīlēju, bet šoreiz man bija ļoti labi bez viņa, daudzi man teica, ka esmu kļuvusi smaidīgāka, vairāk nodevos saviem hobijiem,veltīju laiku sev. Taču pagāja 3 nedēļas, sanāca mums satikties, vārds pēc vārda, šis sāk teikt un bezmazvai pārmest, ka es izskatos laimīga, bet šis pārdzīvojot. Žēlums laikam nospēlēja un nu atkal esam kopā. Bet tā kopā bušāna mums ir reta. Es labprāt vairāk tiktos, bet viņš kaut kā necenšās izbrīvēt laiku man. Ja ir brīvs laiks, tad viņs to izmanto ar citiem, ejot uz kino, braukājot apkārt. Mums pat kopīgu izklaižu nav. Ja godīgi , tad arī nav bijušas. Viņš man var nezvanīt un nerakstīt pat vairākas dienas.
Atzīšos, ka arī uzticēties pēc krāpšanas, es viņam vairs īsti nevaru. Jo pa to brīdi, kad pēdējo reizi bijām šķīrušies, dr.lv viņam parādījās bijusī mīļākā.
Es gribēju pakratīt sirdi un varbūt saņemt kādu padomu.
P.S. Šķirties šobrīd ir grūti, jo man visai bieži sanāk viņu redzēt.
10
