No pieredzes varu teikt, kā ir, kad māte ir alkoholiķe. Man par laimi vēl bija radiniece, kas galīgi čābīgā mirklī mani savāca un parūpējās. Ir tik daudz nepatīkamu momentu ko atcerēties, galvenais, ka maza būdama nesapratu to pāri darījumu nopietnību, mīlēju mammu, jo tā taču ir amna mamma, vienalga kāda, bet pieaugot esmu ar vien vairāk sapratusi, kad tikai retos momentos esmu bijusi viņai svarīgāka par pudeli. Kādu laiku vēl centos apciemot, kaut ko darīt lietas labā, bet nu vairs pat nesazvanamies, gribu pasaudzēt savus nervus.
Mīnusi ir tādi tam visam, ka man ir diezgan sabojāta psihe, ne jau tā, ka es kaut kāda tarkā esmu, bet dēļ mātes ir bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka tagad jūtu, ka esmu šausmīgi emocionāla, nestabila nedaudz, ātri salūztu. Bet ir arī plusi (lai cik tas nebūtu dīvaini) - pirmkārt man pašai riebjas alkohols, es kā iedomājos par sāvu māti, cik viņa savā jaunībā bija skaista sievieta un cik tagad ļoti ir nodzērusi savu izskatu, prātu un veselību, tad tas ir kā bieds, nepalikt tādai pašai, tā pat arī par rūpēšanos par savu bērnu.
Bet ir dažādas pieredzes dzirdētas, kad arī meitene aug alkoholiķu ģimenē, pieaugot pati sāk dzert un aiziet tajās pašās pēdās. Visādi ir. Bet tā tiešām ir slimība un nevajag bērniņam to visu redzēt un piedzīvot :)
39
