Kurām ir...;)

Esam kopā 4 gadus, dzīvojam kopā nedaudz vairāk kā pus gadu īrētā dzīvoklī, bet drīzumā taisamies iegādāties paši savējo, bet Jelgavā.
Es turpināšu īrēt arī Rīgā (jo man vel skola un strādāju te pat mājās Rīgā), bet noteikti atrodot sev kompanjoni, kas vēlētos dzīvot otrā istabā... :)

Esam kopaa gandriiz 6 menesus, dzivojam kopaa gandriiz 6 menesus, ievaacos pie vina, kad bijaam paziistami 2 nedelas, jo man bija drausmiigs dziivoklis :D

Kopā 4 gadus, dzīvojam kopā 2 gadus, savā dzīvoklī

Ir nopietnas attieciibas 4arpus gadus. Kopaa nedziivojam un abi arii dziivojam labi taalu no vecaakiem.

Kopaa 7 meeneshus,. Dzivojam kopaa arii gandriiz 7 meneshus, divataa, peec paris meneshiem kaazas... it kas jau viss ljoti aatri notiek, bet zinu, ka shoreiz viss ir pareizi

Kopā esam jau no sešpadsmit gadiem iet jau 6 gads, dzīvojam atsevišķi no vecākiem 1 ar pus gadus, esam precēti 1 gadu.

Mums maija bus 7 gadi, esamsaderinajusies (juhuu, man jau likas, ka tas nekad nenotiks). Pirms tam 4 gadus nodzivojam ar vina vecakiem, sobrid esam kopa arzemes un dzivojam jau ka virs ar siev` :)

Nopietnas attiecības. Mazliet vairāk kā gads
Dzīvojam vēl katrs pie saviem vecākiem, bet es braukāju pie viņa uz mājām ciemos.
:)

Nopietnas attiecības 4 gadus.2 no tiem dzīvojam kopā,prom no vecākiem.

Kopā esam jau 2 gadus, dzīvojam arī kopā, vieni paši :-)

Jau kopš 2010. gada jūnija beigām nav nopietnu attiecību. Šad tad gadās kāds īslaicīgs romāniņš. Pēdējais ilga pusotru mēnesi un beidzās oktobra vidū. Dikti seksīgs vīrietis bij` 8-)

MissTake,veelu veiksmi....mans staasts Tev.... tik maneejais beidzaas..... laikam tomer sasteidzam..

Kopā esam gandrīz 5 gadus un joprojām dzīvojam atsevišķi. :( Beidzot nostabilizējās finansiālie apstākļi un jau meklējam dzīvokli. Ne man, ne viņam nav absolūti nekādas vēlmes dzīvot pie vecākiem, jo tādā gadījumā es nevarētu justies kā saimniece un nebūtu tās sajūtas, ka tas ir tikai mūsu. :)

Attiecības 4arpus gadus, dzīvojam kopā jau, var teikt, no paša sākuma, jo dzīvoju patstāvīgi nu jau 8. gadu - kopš 15 gadu vecuma, kad pārvācos dzīvot prom no vecākiem, draugs arī kopš pusaudža gadiem dzīvo viens pats, neatceros precīzi, bet varētu būt kopš kādiem gadiem 14. Kad iepazināmies, mācījāmies 12. klasē un dzīvojām dažādās pilsētās, tādēļ nedēļu pavadījām šķirti (kaut gan šad tad arī skola tika kavēta, lai vairāk būtu kopā :D ), bet brīvdienas pavadījām kopā - pārsvarā pie viņa, taču reizēm arī pie manis, un vienmēr bijām vieni paši. Naktis pavadījām, runājoties skaipā - toreiz tā dzīve, tas viss likās tik romantiski :D Uzreiz pēc skolas beigām sākām kopīgi īrēt dzīvokli, tā nu arī joprojām dzīvojam kopā, gadu gaitā tikai tika nomainītas vairākas dzīves vietas :) Ir sanācis padzīvot kopā arī ar draugiem, un šobrīd, kad uz īsu brīdi esam Latvijā, esam apmetušies pie drauga mammas. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja man būtu ilgstoši jādzīvo kopā ar citiem cilvēkiem, kur nu vēl vecākiem.. Drauga mamma ir ļoti jauka, bet tas vienalga nav tas. Neesmu tas cilvēks, kas ir spējīgs pielāgoties, man vajag visu savu + pietiekami daudz vietas, lai varu justies brīvi. Apsveicami, ja ir iespējams sadzīvot ar vecākiem :) Iedomājieties, kāds būs prieks, kad beidzot pārcelsieties uz dzīvi divatā :)

Lutause, man ir ļoti līdzīga situācija :)