Paldies par iedvesmu, bet kā vīrietis būdams nevaru vienmēr darīt to ko vēlos, lai cik skumji reizēm šķiet. Nedrīkstu sūdzēties, liekuļot un bimbāt, lai gan sirds raujas ārā no turienes kur tā mīt.
Īsais rezumē šim stāstam ir tāds, ka meitene pēc brīvdienām vēlas parunāties. Jūtu, ka ir di....
Stulbākais, ka pat nav nojausmas par ko... kāpēc... kāpēc vajadzēja teikt skaistus vārdus no viņas mutes... varbūt esmu akls kā visi vīrieši...
Kā var būt tā kā filmās - mīļi un jauki un pēc brīža ledus laikmets.
Ko Tu par to vari pateikt?