Vienmēr pašai ir bijušas atbildes.

Sveikas!
Šovakar manī valda apjukums. Nē, jau kādu laiku.
Stāsts īsumā - Bijušas ilgstošas attiecības, kuras aizsāktas agrā jaunībā, nu tās ir izjukušas, taču tas otrs vel cer, pati es vairs laikam nedomāju,ka tur ir,kas glābjams. Bija traks periods, kad likās,ka ballītēs var aizmirsties.
Pirms kāda laiciņa satiku kādu ar kuru kopā ir interesanti, var pasmieties, bet viņš juta, ka kaut kas nav. Šodien izstāstīju, kas un kā-kapēc nespēju nevienam uzticēties un tā.
Un šajā pašā sarunā viņš atklāja, ka nevar būt kopā ar mani, jo ir pārāk privātīpašniecisks, bet uztverot mani kā draugu spēj tāds nebūt, bet viņš vēloties darīt mani laimīgu. To arī jūtu-viņš par mani rūpējas, atbalsta, jūtu,ka beidzot atkal kādam tiešām esmu svarīga. Tomēr.
Atbildēju,ka sevi pazīstu,ka šādā veidā man var tomēr viņš iekrist sirdī un,ka pēc laika es varu sākt domāt,ka gribētu būt ar viņu kopā. Viņš teica,ka tas nav izslēgts, bet es tomēr sapratu,ka tas nebūtu tik vienkārši, jo viņš nevēlas, lai atkal būtu jācīnās ar savām sliktajām īpašībām (privātīpašnieciskumu).
Pagaidām es prātoju-pārtraukt to visu vai nē. Būtībā-mani pagaidām viss apmierina, jo teorētiski viss ir kā vajag, praktiski arī-repsektīvi, no mana skatījuma, viss jau ir kā attiecībās. Bet, ja nu man viņš ļoti ieptīkas? Ko tad es darīšu..