Palasīju komentārus :D
Jā, par Koelju - es arī ar šī vīrieša daiļradi tā teikt uzaugu. :D 13 gados izlasīju "11 minūtes", kas man likās kaut kas fantastisks. Tas bija tā, ka no vāka līdz vākam tiku gaismas ātrumā. Likās vienkārši brīnišķīgs, nevainojams darbs. Un uzjundīja emocijas, man kā bērnam daudz ko jaunu atklāja utt. Otrreiz vairs neesmu lasījusi, nezinu, kāda tā gramata liktos šodien.
Bet salīdzinoši nesen pirms kādiem 2 gadiem izlasīju "Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju". Sākās it kā labi, tad parādījās viena banāla lietas, tad otra, bet beigas bija tik uzmācīgi reliģiozas, ka sabojāja visu. It kā jau nebija slikta, brīžīem likās pat skaista, bet nu tik jēla, ka tiešām...
Piekrītu par Beigbedera "14.99eur". Nekas smags, pārlieku dramatisks, bet tik laba, piparota lasāmviela. Brīžiem sēdi, lasi, un, tā nedaudz šokēti pasmīnot, gribas noteikt: "Ak, tad tā..." :D