Būtu skaisti, ja varētu nodzīvot 'līdz nāve mūs šķirs' ar kādu, pret ko jūti tādu pašu beznosacījuma mīlestību kā pret savu bērnu. Vienkārši par to, ka viņš ir. Arī pret vecākiem tas ir citādi- tur nereti nāk klāt arī pateicības jūtas, atbildība.
Pirms bērna, es godīgi sakot, domāju, ka vistīrāk esmu mīlējusi savu suņuku un vēl pēc padsmit gadiem modusies naktī raudot, ka viņa vairs nav.
Cilvēka prāts ir tik savāds, pēc kā vadoties vispār izvēlamies kādu mīlēt? Bet taipat laikā ir arī šī beziemesla mīlestība, kas vienkārši ir tevī, kas tevi virza uz priekšu. Pārējie mīlestības līmeņi, izpausmes, manuprāt, ir tik dažādi, ar ntajiem blakusapstākļiem un atbilžu meklējumiem. Tā, ka jā es domāju, ka viss, kas ir ārpus bērna, ir mainīgs un nepastāvīgs, pieaugot, mainoties pasaules redzējumam. Tajā brīdī, kad pie altāra dod zvērestu, cik daudzi patiesi līdz galam tam tic? Un vai arī tas ir vajadzīgs- ticēt uz visiem 100, pazaudēt, izkliedēt sevi, izkust kādā kā vaskam.